| Diena.... kad nekaa nav.... |
[11. Jun 2004|00:20] |
Laiks it kaa apstājies... Dienas tik vienaadas... Kaveejoties atmiņās, pamodos ar asarās mirkstošām acīm, izjutu miruša cilvēka trūkumu... Atcerējos bēres... Žēl, ka viņa dzīves pēdējos gados viss bija tā mainījies, žēl, ka viņš nespēja runāt...
Mani pārņem sajūta, ka es šeit mēģinu kādam atskaitīties, ieraksti ir taadi dīvaini. Zēl, ka viņš nerakstīja dienasgrāmatu, būtu tik interesanti ieskatīties viņa domās, izjūtās, vēlmēs, sapņos... Cik gadus viņš nerunāja, kad notika šī nelaime es biju maza???? Neatceros, bet es atceros vinja balsi, jaa es atceros gan. |
|
|
