Nevajag man izdabāt; neciešu lišķus, pielīdējus, divkošus. Es vienkārši gribēju pasēdēt viena, vai tas ir par daudz prasīts? Nebūtu arī iebildumu pret jauku, neuzbāzīgu kompāniju, bet šoreiz Zviedrijas sīrietis ar savu slēpto agresivitāti. Viņš esot zviedrs, jā, kā tad! Pilnīgs 100% zviedru kultūras atspulgs.
Jā, sīrietis tātad. Atlika vien spert pirmos soļus ārā no kajītes, lai uz vairāk kā stundu iegūtu sev asti. Es, protams, nevaru ielīst viņu domās, bet man šķiet, ka viņu nauda – viņu trumpis. Jo kā lai vēl izskaidroju nepārtrauktu uzplīšanos ar dzēriena izmaksāšanu. Protams, ka viņi ļoti labi aptver, ka salīdzinoši ar mums, ir bagāti. Vēl es sapratu, ka tieši tas man nepatika norvēģī-pakistānietī, kurš brauca ar mercedesu. Viņš bija uzstājīgs un it kā nemanāmi centās mūs uzpirkt ar neuzkrītošu ēdienkartes plivināšanu mums gar acīm.
Es neesmu rasiste, mani vienkārši traucē cilvēki, kuri uzbāžas un grib pārliecināt. Un tur tas ir raksturīgs imigrantiem.

Un šorīt, pēdējā mirklī iztrausos no gultas, jo igauņu kajītes biedrene sacīja, ka prāmis iebrauc stundu vēlāk. Tas nekas, muitu tāpat izgāju viena no pirmajām. Un kā pēdējā muļķe nokavēju autobusu uz Latviju, lai gan mierīgi varēju paspēt. Pie velna, aizgāju un notriecu pēdējo igauņu naudu. Nedabūs to igauņu autobusi. Zīmes bija labvēlīgas un es vienkārši aiztraucos uz ceļa. Un gāju un smaidīju, riktīgs adrenalīns, ārpus Latvijas es nebiju stopējusi viena, bet kas gan tā vairs par ārpusi, jutos jau kā iekšpus. Tik izkāpjot no pēdējās fūres, gribējās to apturēt un kliegt pakaļ šoferim: “Mani cimdi!” Nekas, ne pirmā, gan jau ne pēdējā reize.