| Petri plate |
[11. Sep 2010|14:40] |
| [ | !? |
| | darbs dara darītāju | ] |
| [ | Skan |
| | naf | ] |
Tā štelle, ko es īsti nesaprotu, ir tāda: vai es pati atrodos nepareizā vidē, vai arī dīvainā kārtā apkārtējā vide ir nepareiza. Nu kā tas var būt, ka, piemēram, darbā, kas ir vieta, kur vadu aptuveni 50% sava laika, nav neviena (neviena paša), ar ko parunāt? Nē, nu fiziski runāt jau var vienmēr, visur un ar visiem, bet tā saturiski un arī kaut cik interesanti.. Brīžiem nenociešos un pati (!) cenšos uzsākt sarunu, par ko kā pliķi sejā saņemu neapklusināmus stāstus par nepieklājīgi ikdienišķām tēmām. Nu jeibogu mani, kā relatīvi svešu cilvēku, neinteresē ne tas, ko Tu ēd, ne arī tas, no kā Tev un Tavam dzīvesbiedram sāp vēders, arī detāls izklāsts par rotaļām ar kaķi ir visnotaļ nāvējošs pasākums. Bet es klausos. Klausos pusstundu, stundu un vēl, jo, acīmredzot, ir sakrājies gana daudz, kas, savukārt, vieš cerības, ka varētu būt sakrājies arī kas vairāk sarunas vērts. Bet nē, atliek vien sarunas gaitā aizskart jebkuru citu ar mājsaimniecību vai attiecībām nesaistītu tēmu - mūzika/māksla/kino/daba/psiholoģija/zinātnes/sajūtas vai jebko citu - un šī saruna pēkšņi pazūd nebūtībā. Izčab kā nebijusi. Par bērnu dzemdēšanu, Centrāltirgus iepirkšanās maršrutu un lupatām gan var runāt stundām ilgi heh.
Tajā pašā laikā, pat pirmo reizi satiekot garām skrienošu meiteni no pavisam svešas vides, bet ar skaidru vīziju un nostāju, aiz sajūsmas ģībstu un kūstu, jo, lai arī pirmo un droši vien arī pēdējo reizi, runāt var par pilnīgi visu. Un par visu arī ir, ko teikt. Un, un viena vakara laikā tiek uzkrāta veselīga komunikācija ilgam, jo ilgam laikam. Līdzīgi arī kopminikācija e-vidē (jā, pat tā!) sniedz lielāku gandarījumu. Sasodīts, nu!
Un šīs pārdomas ir no nelielas vilšanās. Laikam biju pārāk sacerējusies uz jaunajiem kursa biedriem. Gribējās vismaz kādam skatienā ieraudzīt kādu dzirksteli.. |
|
|
