vilcienā ap mani sēdēja pieci padzīvojuši ļaudis.
blakus sēdošais, vecais vīrs mums prasīja validōlu. pretī sēdošā kundze
uzsmaidīja, atteikdama, ka neesot. pēkšņi mūsu mazā kompānija nebija tikai
nedzīvu masku saujiņa. pie maniem otriem sāniem sēdošā kundze pēc mirkļa jau
čaukstināja tablešu plāksnīti, man deguna galā izstiepās vecā onkuļa raupjā
roka un, saņēmusi gaidīto, fiksi metās uz večuka muti. mēs bijām laimīgi -
krīze pārvarēta. biju ieslīgusi domās par atmiņu un zem-/bez-apziņu. tikko biju
ciemojusies pie Ilžuka, meistarojām figūriņas no plastikas un metām krāsnī.
bija jocīgi dzirdēt epizōdes atstāstu par to, ko esmu darījusi, bet neatceros.
nācās sarkt. likās, ka sāku atcerēties atsevišķus elementus - smaržu, sajūtu,
gaisa temperatūru. bet vairāk gan varētu būt, ka tagad cenšos to iztēloties. un
kur paliek no rīta izdziestošie sapņi, nodzertais laiks vai vienkārši jau
aizmirstas formulas, teōrijas, svešvārdi utt.? svarīgāk gan, kā un vai vispār tas
atgriezīsies? cik gan piesārņotas jau ir manas un Tavas smadzenes? lūk, tas
jaucās pa manu prātu, kad sajutu kaut ko gaužām neizskaidrojamu. netīši pavēros
uz blakus sēdošo večuku, kurš gan jau ap šo laiku jau sen bija nosūkājis savu
tabletīti. topašbrīd viņam no rokas izkrita saudzīgi turētais skoča rullis.
pretī sēdošā dāma pieliecās, pacēla, spieda to atpakaļ viņam rokā. jau tad
zināju, ka nav jēgas. večuka izbalējušās acis, no sāniem skatoties, likās
caurspīdīgas. tās nereaģēja. viņš bija sastindzis. dzirdēju, ka dāma maigi
jautā ''nu, vai pavisam slikti?''. atpakaļ rokā iespiestais skočs atkal
bezjēdzīgi nokrita uz zemes. nespēju novērst acis no večuka. sākās gaismu un
krāsu plejāde. jutu, ka apkārt jau lēnām mostas kņada. večuka žoklis lēnām
atslāba un atkārās, pār sažuvušo apakšlūpu sāka tecēt lipīga siekalu straumīte.
ja krūškurvis cilājās, tad tik nevarīgi, ka vilciena auļošana to vienkārši
neļāva samanīt. dzirdēju balsis: ''konduktōr, izsauciet ātros!'', ''kur es jums
te tagad izsaukšu?'', ''kurš ir priekšnieks šajā vilcienā?'', ''vai dieniņ..''.
nepārtrauktā siekalu strēle lēnām nonāca uz večuka bikšu priekšas un negribīgi
sūcās vecajā drānā. gaismas. gaismas. gribēju palikt viņam blakus. kāds vēra
vaļā logu. ''varbūt viņš jāapgulda?'', dzirdu. kāds piebakstīja pie pleca,
beidzot skatiens atlipa no večuka. neviens vairs te apkārt nesēdēja. mulsi
piecēlos un meklēju tuvāko brīvo vietu. nebija nevienas, kas pavērtu skatienam
gaismas. večuks palika aiz muguras. sēdēju un nezinu cik ilgs laiks pagāja, kad
attapos smokam. pēc mežonīgas ieelpas sadzirdēju večuka balsi. viņš mulsi
teica, ka viss būšot labi, lai tikai izlaižot Mellužos. kāds vēl piedāvāja
tomēr braukt līdz Slokai pie mediķiem, bet nē, nē, večukam viss bija labi. ejot
uz izeju, viņš pameta skatienu uz mani, es notrīcēju. atlikušo ceļa gabalu
nobraucu aizvērtām acīm. stacijā cilvēku jezga. lēnām un lēnām viss ar vilni
atgriezās. līdzīgi kā tad, kad pēc īsā ōmītes apciemojuma, ko iztraucēja tas,
ka viņu veda prom ātrie, maziņa devos cauri Lielās pilsētas centram. todien
ōmīti redzēju pēdējo reizi. līdzīgi kā tad, kad pēc vectēva apciemojuma
slimnīcā un atskatīšanās kā viņš aizšūpojas atpakaļ uz savu palātu, devos cauri
savai pilsētai. vairs viņu dzīvu nekad tā arī nesastapu. tagad, par spīti pieredzei,
tas bija pārāk nekontrolējami. ik pa laikam mēģināju iet aizvērtām acīm, bet
tas nepalīdzēja pret visu pārējo. likās, ka raujos čokurā, tanī pašā laikā -
lidoju. lidoju, lai ātrāk tiktu prom. sākās transformācijas. varbūt dēļ agrāk
veiktajiem vielu eksperimentiem, varbūt dēļ hologrāfiskā Visuma. mūzika jau
neskanēja caur manām austiņām vien, tas nebija vasaras skaistums vien. gaišā
dienas laikā, šādos laikapstākļos reti kurš domā ļaunas domas. bet pienenes ir
diskō saules uz kātiņiem. un man nav tik lielas vēlmes vai varas pār vārdiem,
lai liktu izšauties tam visam cauri arī Tavam prātam. tā nu es devos bez
noteikta laika vai telpas, bez aizmirstām lietām uz Tevis. attapos pie varenās
jūras viļņiem. tā notiek, ja nenogriežas no mājup vedošā ceļa un aizmirstas vēl
uz 5min. mājās jūtama virzība uz mieru. šādās dienās vislabāk
drēbes žāvēt, vienkārši tās uzvelkot uz sakarsušas miesas. beidzot ir skaidrība par dažām lietām. un Likteņdāma
lutina ar visādiem sīkiem prieciņiem : dzejnieka sveiciens no dzejnieka,
Lottilla, Čīnō samazinātā kōpija, ģimenes ārsta esība un visādas jaukas
sagadīšanās. gribu, lai Tu atceries,
ka vienmēr vari vairāk un labāk.
visus liekulīgos vai pieklājības melus un to falšos īpašniekus esmu iemīļojusi baudīt kā ļoti izdevušās butafōrijas.