sēdēju ilgi krastā pie Gaujas krācītēm, apskāvusi savu puisīti un bira asaras no domas, ka viņš nekad vairs nebūs tik maziņš un vienīgais bērniņš. ne jau tādas bēdīgas asaras, tikai mazliet melanholiskas. pēc tam mēs ilgi ar spieķiem rokās gājām pa šaurajām stāvkrasta takām, pretī saulei. jā, vākdami kļavu lapas. skatīdamies kukaiņus. un nu, pēc tās krācīšu epizodes, es apzinājos, ka man ir vēders, kurā ir vēl viens bērns, un ka man laikam nav bijis laimīgākas sajūtas par šo, kad viens bērns pie rokas un otrs vēderā.