čīkstuļa pieraksti

vispār nesaprotu, nafig es te ņemos kā pelīte pa krējumu, tikai es nekad to krējumu nesakulšu. NEKAD mēs visi nebūsim draugi, NEKAD mēs nevarēsim līdz galam atklāti parunāties, vienmēr būs kaut kādas klemmes, kaut kādas bremzes, aizspriedumi un čakarēšanās. un man vajag cilvēku bez čakarēšanās un bremzēm. un viens man tāds ir. tāds, kas gatavs mani 7os no rīta uz izlidošanu pavadīt, tāds, kas izglābs mani tad, kad teikšu, ka slīkstu (vienalga kur), tāds, kas gaidīs arī pusotru stundu, ja kavēšu, jo nevaru izvēlēties, kuru mēteli vilkt. laikam tāds ir tikai viens, un tādu vajag novērtēt. tie pārējie, ar kuriem čakarējos - varbūt viņiem jau ir savs, vabrūt viņiem nemaz nevajag to vienu (vai vairākus), lai būtu labi.. bet man jāmēģina tikt tam pāri. kaut kā. aizbraucot būs vieglāk. un tā fakin liekuļošana par to, cik mēs labi draugi.. bāc, mēs pat taisnību viens otram acīs pateikt nevaram. viens otram aiz muguras runājam. bet, redz, mēs esam roka. un izliekamies tik alternatīvi, tik progresīvi. patiesībā neesam gan. visprastākie no parastākajiem. ar oriģinalitātes iezīmēm. ehhhhh

(pēdējie divi ieraksti rakstīti vidējā reibuma pakāpē_