![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Savādi, ka Tu neredzi. Vai negribi redzēt. Es sēžu tepat blakus, uz soliņa. Ieturu distanci. Turos orbītā, konstantā augstumā, laiku pa laikam to tomēr pamainot. Varbūt es Tevi te atvedu, jo tā būtu labāk, pat ja nevaru visu atšifrēt un uztvert, es varu redzēt. Eye in the sky. Vismaz. Iespējami labākais variants.
Iznīcinošas, destruktīvas tieksmes, prāta haoss, smilškastes, troksnis un klejojumi prāta labirintos un ārpasaulē. To es redzu šobrīd. But there's gotta be more than that. There is.
Iznīcinošas, destruktīvas tieksmes, prāta haoss, smilškastes, troksnis un klejojumi prāta labirintos un ārpasaulē. To es redzu šobrīd. But there's gotta be more than that. There is.
nu labi, bet ja pavisam nopietni, tad - tā gadās. un tas nav viegli - būt kaut kur tuvumā, būt nemanāmam... jautājums ir tikai viens - vai Tu izbaudi to atrašanos līdzās pat tādā, ne tik taustāmā veidā; vai tu izbaudi to būšanu par vēju un lietu, un smilšu graudiņiem? ja jā, tad tam neizbēgami seko arī vēlme pārtapt kaut kādā taustāmakā substancē. un tad rodas jautājums - KĀ? kā realizēt šīs destruktīvās tieksmes (jo patiesībā ir pat veselīgi reizēm būt mazliet destruktīvam, tas maina apziņas stāvokli, maina sajūtas).
arī es esmu vējš, un varbūt mēs abi varētu sarunāt - mēģināt kļūt par kaut ko taustāmu - lēnām un pamazām iznirt no miglas, kurā dzīvojam un pateikt (sev un otram cilvēkam) - can you tell i`m a men - with those scars on my wrists.. i`ll prove i`ll try again, try to die again, try to live through this night... just try to show me you wouldn`t mind...
mēģini!