Šo paplašināto nedēļas nogali pavadu kā atbalsta persona gripas skartā dzīvoklī pie māsas. Viņas meitas jau ir pārsvarā veselas, tāpēc gājām laukā - vienu dienu slidināties no kalna, nākamajā - misijā uz veikalu un tamlīdzīgi. Pirms iziešanas uz veikalu A. savai mammai jautāja, vai mani gadījumā nevar ielikt cietumā, jo es esmu šeit svešiniece un pārdevējas mani nepazīs. Un vai es zināšot, kā neapmaldīties un cik jāmaksā autobusā, un kurš ir īstais. Uzrakstot varbūt pat liekas normāli jautājumi, uz kuriem bērnam gribas zināt atbildes, jo tur taču tiešām ir visādas detaļas, kas jāzina, bet man pašai tas lika atcerēties tās situācijas bērnībā, kad likās, ka noteikti tūlīt notiks vissliktākais - es noteikti pazudīšu, mēs noteikti pabrauksim garām, man neatnāks pakaļ. Kā es ciemojos pie omītes Ogrē un gāju viņai līdzi uz adatu terapiju, kur man bija jāpaliek gaidīt uzgaidāmajā telpā, un man likās, ka es viņu vairāk nekad neredzēšu. Kad viņa atnāca, protams, to bija kauns teikt, tāpēc uz jautājumu, vai es raudāju, jo it kā pazaudēju cepuri, es tikai māju ar galvu.