|
Decembris 1., 2008
23:09 es uzrakstīju ko tādu, ko varētu nosaukt par spļaušanu kādam acīs, kāds man stāvēja aiz muguras un īstajā brīdī pagrūda roku, neļaujot to ārprātu nopublicēt. es nezinu, vai tā pazemība, bet kaut kas man jāapgūst no jauna, citādi tas neadekvātais lecīgums man vēl atspēlēsies.
|
Comments:
man pēdējā laikā no tevis bail
kāpēc? tā ir ziema, nevis es, paies svētki un viss nostāsies savās vietās.
ja šitie tavi ieraksti nav par mani, tad viss čikeniekā, man nav bail! :)
tu esi tāda pati kā es, es arī dažreiz domāju, ka par mani, bet tā nebūt nav. tici man, ja man tev būtu kas jāsaka, tad es teiktu, un ne jau nu ar cibas palīdzību :) bučas :)
ai nu ja, es jau tāpat tev. mēs tak dvīņi. (man liekas, ka tieši tagad tu sevi mīli, ja kas..) lab, es šauj gulēt
arlabnakti, draugs:) maigus mums sapņus, man arī derētu pagulēt.
ik pa laikam saraujos, vai par savu izmisumā sperto lecību kādā brīdī neatraušos.
izmisuma lecīgums neskaitās, izmisumā visi līdzekļi ir labi, lai nepazaudētos, arī lecīgums, es gribētu tam ticēt. bet iedomīguma lecīgums, tas gan ir nelāgi. vai lecīgums no emociju neesamības.
tajā izmisuma lecīgumā bija arī iedomīgums un augstprātība.
bet tās jau izmisuma izraisītas pēcreakcijas taču. aizsargs. bruņas. cietoksnis. izmisums taču arī ir emocija. ne jau no sava brīva prāta un apzināti tas tā?
un cerība jau arī ir kāda veida emocija!
citreiz man viņu liekas par daudz. to emociju. sajukums pamatīgs, kad izdomā visas mani apciemot vienā piegājienā.
ar emocijām tāpat kā ar meitenēm krogus tusiņos, kas parasti uz toču dodas bariņā, nekāda pamatojuma, bet pa vienai iet tomēr ar negribas:) un sajukumu rada pamatīgu, un pēc tam ilgi aiz viņām jānokopj.
eh, labi, ka es krogu tusiņā sen sen neesmu bijusi. nav jāstāv muļķīgā rindā un, kad tiek iekšā, jāmīcās pa slapjiem atejas papīriem uz grīdas un apčurātām malām. |
|
|
Sviesta Ciba |