Vispār man pietrūks tie brīži no rītiem, kad Jelgavas vilciens pārslīd pāri dzelzceļa tiltam, un ir vecā Daugava, un ir... diena. Jā, tobrīd ir diena. Tik vienkārši un skaidri kā vēl nekad. Skumji apcerīga, mazliet saspringumu muskuļos raisoša, bet patiesa un īsta kā mīļotais, kāda nekad nav bijis un nebūs.