Es viņai nospēlēju visus akordus, kādus vien varēju atcerēties. Un ar labās rokas pirktiem spaidīju uz labu laimi dažādas pogas. Melodija neveidojās, bet tas mani neuztrauca. Man pietika ar to, ka blakus sēdēja viņa un klausījās šajos akordos.

- Un tev nekad nav apnicis dzīvot vienam?
- Nezinu. Neesmu nekad par to domājis. Nodzīvoju ar sievu piecus gadus, bet tagad pat neatceros, kāda tā dzīve bija. Un nu ir tada sajūta, it kā vienmēr būtu bijis viens.
- Un vairs negribi precēties?
- Nu jau man ir vienalga. Var tā, var šitā.. Gluži kā ar suņa būdu, kurai vienā pusē ir ieeja, bet otrā - izeja. Kāda starpība, pa kuru velcies iekšā vai ārā.
- Pirmo reizi dzirdu cilvēku, kas laulības dzīvi salīdzina ar suņu būdu.

... Un atkal viņu apskāvis, centos iegaumēt uz visiem laikiem.