kā solīju sev pirms jaunā gada, pagājušajās divās nedēļās izpildīju randiņu minimumu, lai varētu mierīgu sirdi teikt, ka esmu atvērts pavasarim un kādreiz mūžā bijusi uz proper randiņu ar iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem. vispār līdz smieklu asarām- mazliet to takta izjūtu, ego un manieru žilbināta, mazliet sevis pēc.

viens uzstāj taisīt vīna/siera vakaru un tad prasa, vai viņam vīnu priekš sevis ņemt līdz un snobiskā tonī paziņo, ka viņš ēd tikai dor blū, tā kā, lai nebūtu nekādu cieto parmazānīgo sieru,(šaja brīdī saprotu, ka gan siers, gan vīns viņa galviņā ir manā kompetencē ).

otrs otrajā satikšanās reizē izstādē nokritizē divus portretus ar "neglītām" modelēm, un tad esot vēl tajā pašā noskaņā paskatās uz mani un novelk, ka " ..jā. nu tādu skaistu meiteņu jau vispār nav. ir tikai tādas, ar kurām nav kauns nekur aiziet. man ar tevi nav kauns, vecākiem arī varētu parādīt. draugiem varētu, pat bijušai varētu." apvainojās par smiekliem, jo tas esot bijis kompliments.

trešais gan neskaitās, jo nespēju ar viņu satikties. pārsteidz ar zvaniem "kur tu esi?", "pēc stundas mums nakts seansa filma" ..vai rīta vilciens, vai jebkas cits agros rītos un vēlos vakaros, par ko nav brīdinājis un ļoti dusmojās, ka netieku un skrupulozi uzskaita atteikumus skaļi paziņojot pa telefonu atteikuma kārtas skaitli tā itkā tas būtu bezmaz nāves spriedums, kaut parasti atsaku vien gadījumos, ja ir citi plāni, jo domāju, ka laiks nav tik svarīgs, lai nevarētu atlicināt citam, kaut svešam, cilvēkam, ja viņš tā vēlas. laicīgi brīdināt-kaut iepriekšējā dienā viņš nevar, jo viņš tā vienkārši nedara.

ceturtais bija kā skaists fināls randiņu epopejai- atveda mājās, atvadījāmies, jauku darba nedēļu novēlējāmies un pēc desmit minūtēm saņēmu no viņa īsziņu par to, ka viņš šovakar paliks jūrmalā un būtu "ļoti nerātni", ja es atbrauktu pie viņa ar pēdējo vilcienu.

bet no otras puse, es tāpat negribētu dzirdēt, ko viņi atķeksēja dīvainu pie manis. kaut vai tas, ka uz vienu ierados smagās paģirās un tas nebija no rīta, bet gan sešos pēcpusdienā. sejā tas, protams, nebija redzams, bet es ieskrēju durvīs,kārlīts, kas ir vienīgais bārmenis, ko visā rīgā laikam pazīstu piemiedza ar aci un prasīja vai to pašu ko vakar, un vēl krāšņi tas izspruka brīdī, kad puika paprasīja vai es dzeru viskiju un es ar šausmām acīs nočukstēju "šņiskijs". viņš prasīja kas tas ir, un kaut kur pa vidu, skaidrojot, ka tas ir šņabis ar viskiju un man vēl no vakar slikti un tā un es to darīju žestikulējot un būtībā garākā veidā ietērpjot, ka es nekad, nekad, nekad vairs savā mūžā nedzeršu, dzēru ārā kārlīša atnestās uzlāpīšanās zāles. sejasizteiksme neliecināja, ka viņam tas viss liktos tikpat amizanti kā man.

jebkurā gadījumā, tas ir šausmīgi interesanti, jo tie cilvēki ir pilnīgi, pilnīgi savādāki un tas tikšanās formāts ir tik stulbs, ka ir aizgrābjoši skatīties, kā katrs viņā izpildās.
forši, ka dažas lietas mēdz būt arī te, kaut vai, ka izslāpis pēc tā, lai klausās. sēž tāds viss nervozs un redz mani patīkamu, tāpēc, ka ļauju viņam runāt par virzuļiem, vizuļiem un kaut ko par darbu.
interesē cilvēki, visi viņi.