1 - o

ir stulba sajūta, kad nezini vairs kas ir kas. piemēram, es īsti neticu lauztām sirdīm(jo kā teica didzis, sirds ir tkai muskulis) es neticēju arī radošajai krīzei.

vārdam 'mākslinieks' manā prātā vienmēr ir bijusi ļoti negatīva konotācija. piemkārt, jo vienmēr māksliniekus noraksta ar tiem, kas ir "ar putniem", otrkārt, kā likums viņi visi ir neprakstiski garastāvokļa cilvēki, kas vai nu ļoti daudz dzer, lieto narkotikas vai runā ar kosmosu un ir tik pat neprakstiski dzīves idioti. tas viss tā samezglojies un tad, kad es gribu tik vaļā no savas radošās enerģijas es to visu pārvēršu vienā lielā jokā. vai nu es skricelēju uz avīžu malām vai salvetēm bāros un es pavisam aizmirstu kāda tā patesībā ir meditācija. un tas skanēs pārāk poētiski, tāpēc pārāk māklsinieciski, bet ir forši, kad gaiss vibrē tikai tāpēc, ka domā un rokas paliek vieglas un ir tāda iemīlēšanās sajūta dzīvē.  man tā nav bijis tik sen. un man ir sajūta, ka es sāku kalpot tai tumšajai pusei. es dzeru, reibstu, pat mani smiekli ir tādi nesmuki un melni, tādi kā apātiski. otrajos rītos es dzeru pretsāpju līdzekļus, ēdu reti un man ir slinkums domāt.

un mani neiedvesmo ummm...pastaisgas pie jūras or whatever ,dūjas un vienraži burvju mežos. man tikai vajag atrast mājas, kur domas ir dzidras un taisnas, kur neviens nezvana, neraksta, lai neviens neko nejautā, lai nav auskti, lai nav karsti, kur visi viens otram piedod. lai laimes sajūta ir pašsaprotama, nevis kaut kas, kas kādreiz notiks.
man pietrūkst sevis, man nepietrūkst kursiņu un pulciņu, kur zīmēt ābolīšus un krūšu tēlus.

un tas ir tikai diletanstisks talantiņš un paliek grūti elpot, ja ir sajūta, ka tas ir vienīgais, kas no visiem tiem IR!