pasākuma atskaite
Posted on 2009.10.03 at 15:17sajūtas: nāvīgs nogurums
fonā skan: Metallica - Fuel.mp3
Fuksene veiksmīgi aizvadīta, pirmkursnieciņi izmocīti. Cerams, ka neguva morālas traumas no mūsu interesantajām atrakcijām :D
No pus8 vakarā līdz 2 vai pus3 naktī tusēties mežā ap ugunskuru un dzert šņabi ir visnotaļ jautri. It sevišķi tādā kompānijā, kā mūsējā. Pēc tam ballīte turpinājās iekštelpās, kur vienīgā sāpīte bija 0,3 glāzes (jā 0,3!! lol lol) priekš alus. Tad nu tauta izlīdzējās kā mācēja ar pudelēm un termosiem un tā tālāk. Izlēkājos, izdejojos un pat matus dabūju izpurināt. Toties alkoholu dzer cik gribi, atkal nekā (cik paredzami gan). Tad arī sev par sāpi secināju, ka ballītes vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk, bļe. Apnīk vienā brīdī un gribās vai nu sēdēt ārā un pīpēt vienu cigareti pēc otras, vai vismaz piedzerties (kas man parasti nesanāk). Ne pasākumu vaina, bet vispār in general. Well, stulbi man.
Uz rīta pusi, dzerot pēdējo šņabi ar pēdējiem cilvēkiem, attapos, ka vēl neesmu bijusi pirtī.
- Bļ, es taču tā gribēju pirtī ieiet..
- Nu tad ej tagad, vēl jau ir laiks.
- Ai, man slinkums celties, ģērbties un iet..
- Nu tad mēs palīdzēsim :D
Es tāda sēžu wtf wtf. Un viņi pienāca man klāt, pacēla no krēsla un aiznesa uz pirti. Aiznesa. Ar visām drēbēm un zābakiem. Tas bija interesanti.
Uz Rīgu aizbraucām pirms 8, forši tādā rudenīgi vēsā rītā pa lauku ceļu iet uz staciju. Toties vilcienā man gandrīz acumirklī pazuda filma, līdz pašam galapunktam, kad modināja augšā un gribējās viņus visus nogalināt par to. Galīgi negribējās uz dzīvokli pēc mantām un tad atpakaļ uz centru, AO. Bet, ko padarīsi, pie senčiem ar kādreiz jāparādās.
Gribēju ēst, nopirku belašu, kaut gan to ēdot gan jau var nonākt slimnīcā. Lai gan manām studenta iekšām ir diezgan pofig. Ēdiens paliek ēdiens. Apcerēju cik man varētu būt promiles un vai līdz Ventspilij būšu kaut cik atdzīvojusies, jo nežēlīgi nāca miegs. Likās, ja aizvēršu acis, tad aizmigšu turpat kur stāvu. Autoostā kaut kāda vecene staigāja apkārt ar apgrauztu arbūzu, nāca visiem klāt un piedāvāja par pāris santīmiem paēst to draņķi.
Trīs stundas autobusā, mājas, mājas. Un protams neiztiksim jau bez abloma - visiem cilvēkiem kā cilvēkiem māte noliek gulašu ar kartupeļiem, bet man - zupa. ''Tev taču tā zupa garšo!''. Fail, kas gan ir zupa pret gulašu. Beidzot tieku savā istabā un ko es tur ieraugu? Māte, labi zinot manu neizsakāmo naidu pret raibajiem psrs laika paklājiem, ir vienu tieši tādu bezgaumības kalngalu uzklājusi pa pus istabu. Bļe kaut kādām omītēm šitie ... pie sienām karājās. Sajūta kā pansionātā.
Un vispār, man sāp sirds. Sāp pa īstam. Un nē, tas nav no šņabja, bet no 24h nomodā un tām ne īsti gulētajām naktīm pirms tam.
Ak jel, ak jel kā es tagad gulēšu. Līdz vakaram un laimīgi.
Bžžž
Uz rīta pusi, dzerot pēdējo šņabi ar pēdējiem cilvēkiem, attapos, ka vēl neesmu bijusi pirtī.
- Bļ, es taču tā gribēju pirtī ieiet..
- Nu tad ej tagad, vēl jau ir laiks.
- Ai, man slinkums celties, ģērbties un iet..
- Nu tad mēs palīdzēsim :D
Es tāda sēžu wtf wtf. Un viņi pienāca man klāt, pacēla no krēsla un aiznesa uz pirti. Aiznesa. Ar visām drēbēm un zābakiem. Tas bija interesanti.
Uz Rīgu aizbraucām pirms 8, forši tādā rudenīgi vēsā rītā pa lauku ceļu iet uz staciju. Toties vilcienā man gandrīz acumirklī pazuda filma, līdz pašam galapunktam, kad modināja augšā un gribējās viņus visus nogalināt par to. Galīgi negribējās uz dzīvokli pēc mantām un tad atpakaļ uz centru, AO. Bet, ko padarīsi, pie senčiem ar kādreiz jāparādās.
Gribēju ēst, nopirku belašu, kaut gan to ēdot gan jau var nonākt slimnīcā. Lai gan manām studenta iekšām ir diezgan pofig. Ēdiens paliek ēdiens. Apcerēju cik man varētu būt promiles un vai līdz Ventspilij būšu kaut cik atdzīvojusies, jo nežēlīgi nāca miegs. Likās, ja aizvēršu acis, tad aizmigšu turpat kur stāvu. Autoostā kaut kāda vecene staigāja apkārt ar apgrauztu arbūzu, nāca visiem klāt un piedāvāja par pāris santīmiem paēst to draņķi.
Trīs stundas autobusā, mājas, mājas. Un protams neiztiksim jau bez abloma - visiem cilvēkiem kā cilvēkiem māte noliek gulašu ar kartupeļiem, bet man - zupa. ''Tev taču tā zupa garšo!''. Fail, kas gan ir zupa pret gulašu. Beidzot tieku savā istabā un ko es tur ieraugu? Māte, labi zinot manu neizsakāmo naidu pret raibajiem psrs laika paklājiem, ir vienu tieši tādu bezgaumības kalngalu uzklājusi pa pus istabu. Bļe kaut kādām omītēm šitie ... pie sienām karājās. Sajūta kā pansionātā.
Un vispār, man sāp sirds. Sāp pa īstam. Un nē, tas nav no šņabja, bet no 24h nomodā un tām ne īsti gulētajām naktīm pirms tam.
Ak jel, ak jel kā es tagad gulēšu. Līdz vakaram un laimīgi.
Bžžž