| |
[Dec. 15th, 2011|02:28 am] |
|
es domāju, ka tā būtu svētība, ja man rītā kāds uzbrauktu un aizlauztu kāju, bet dievs mani pārāk mīl, lai tā notiktu, tas grib, lai es esmu drosmīgs un gudrs un vienmēr rīkojos pareizi, bet es gribu raudādams raustīt to aiz stērbeles, bet kāpēc tad tu radīji mani par gļēvuli un dezertieri ar tik skadrām acīm, lai visu mūžu sevi redzētu asos un ļaunos spoguļos, kas pietriec acis jaunām asarām. un vēl es nicinu sevi par vispār šitādu gvelšanu, par daudz jūtelības, par maz īstu darbu. bet kādam jau jābūt arī klibajam un nederīgajam, un es nemaz negribu zināt, kāpēc tas (tādi kā es) bija vajadzīgs, vajadzēja, tātad, un viss, bet to aizlauzto kāju gan varēja uzdāvināt |
|
|
