Runājam - Ignorējam
« previous entry | next entry »
14.. Nov. 2011 | 11:09 pm
Cilvēki zināšanas iegūst tikai un vienīgi uztvert informāciju ar saviem maņu orgāniem, dzirdēšana šajā gadījumā laikam ir pat svarīgāka par redzi, bet tas ir atkarīgs no priekšmeta, kas tiek mācīts.
Ja paskaitu cilvēkus, no kuriem es dzīves laikā kaut ko nozīmīgu esmu iemācijies, tad šis skaitlis noteikti nepārsniegtu 20. Mums apkārt ir neskaitāmi daudz cilvēki un visiem šiem īpatņiem ir neaptverama tieksme būt vienīgajiem šajā pasaulē, but vienīgajiem, kas runā un nemaz neklausās. Tajā pašā laikā uzskatot, ka tas, ko viņu balss saites izteic ir kaut kas nepārspējams un neaizvietojams, taču reti kura cilvēka viedoklis ir viņa paša viedoklis. Cilvēks kā tāds cenšas radīt sev svarīguma sajūtu atkārtojot citu cilvēku viedokļus un lielākajai daļai ļaužu tas pat izdodas, jo tikai pavisam retajam ir tā tieksme domāt pašam. Cilvēki 95% laika domā tikai par sevi(fakts).
Man patīk cilvēki, kas man kaut ko liedz - ignorējot mani vai neaizdodot to ko vēlos - piemēram velosipēda pumpi, tādā veidā radot savu svarīguma sajūtu. -Uz šādiem atgadījumiem es reaģēju ne tā kā citi cilvēki, jo visi cer, ka man kaut ko liedzot viņi saņems kādu nožēlas atbldi. Tā tas nebūs. Tajā brīdī es vienkārši labāk beigšu šo "draudzību", jo tas gan jau ir tas, ko otrs vēlējās tajā brīdī, kad man ko liedz. Un galu galā vai šis cilvēks ir viens no tiem 20 no kuriem es kaut ko zīmīgu esmu ieguvis - varētu teikt, ka šaubos. Nē nešaubos - nav to tiem 20.
Es varu iztikt bez sabiedrības un esmu bez tās izticis jau gan ilgu laiku, tas, starp citu, noved tikai pie labām lietām. Bet citi, kā, piemēram, manam kaimiņam Kirilam tāda lieta, ka vientulība ir kas neiedomājams, jo tad viņš nezina ko darīt un atkal sāk čatot ar "draugiem".
Cilvēki ir radīti, lai dalītos, ja tie to nevēlas, nu tad man nekas cits kā ignorance pret viņiem neatliek. Jo informācija ir daudz svarīgāka nekā tas materiālās lietas un no manis tiem neko nedzirdēt/neredzēt.
Es vēl sapņoju, tas ir labi, jo tad, kad sapņus aizvietos nožēla, tad es būšu vecs. Smaidu, tulīt mācīšos. Galvā un uz papīra kaļas plāni.
fonā skan NABA.
Ja paskaitu cilvēkus, no kuriem es dzīves laikā kaut ko nozīmīgu esmu iemācijies, tad šis skaitlis noteikti nepārsniegtu 20. Mums apkārt ir neskaitāmi daudz cilvēki un visiem šiem īpatņiem ir neaptverama tieksme būt vienīgajiem šajā pasaulē, but vienīgajiem, kas runā un nemaz neklausās. Tajā pašā laikā uzskatot, ka tas, ko viņu balss saites izteic ir kaut kas nepārspējams un neaizvietojams, taču reti kura cilvēka viedoklis ir viņa paša viedoklis. Cilvēks kā tāds cenšas radīt sev svarīguma sajūtu atkārtojot citu cilvēku viedokļus un lielākajai daļai ļaužu tas pat izdodas, jo tikai pavisam retajam ir tā tieksme domāt pašam. Cilvēki 95% laika domā tikai par sevi(fakts).
Man patīk cilvēki, kas man kaut ko liedz - ignorējot mani vai neaizdodot to ko vēlos - piemēram velosipēda pumpi, tādā veidā radot savu svarīguma sajūtu. -Uz šādiem atgadījumiem es reaģēju ne tā kā citi cilvēki, jo visi cer, ka man kaut ko liedzot viņi saņems kādu nožēlas atbldi. Tā tas nebūs. Tajā brīdī es vienkārši labāk beigšu šo "draudzību", jo tas gan jau ir tas, ko otrs vēlējās tajā brīdī, kad man ko liedz. Un galu galā vai šis cilvēks ir viens no tiem 20 no kuriem es kaut ko zīmīgu esmu ieguvis - varētu teikt, ka šaubos. Nē nešaubos - nav to tiem 20.
Es varu iztikt bez sabiedrības un esmu bez tās izticis jau gan ilgu laiku, tas, starp citu, noved tikai pie labām lietām. Bet citi, kā, piemēram, manam kaimiņam Kirilam tāda lieta, ka vientulība ir kas neiedomājams, jo tad viņš nezina ko darīt un atkal sāk čatot ar "draugiem".
Cilvēki ir radīti, lai dalītos, ja tie to nevēlas, nu tad man nekas cits kā ignorance pret viņiem neatliek. Jo informācija ir daudz svarīgāka nekā tas materiālās lietas un no manis tiem neko nedzirdēt/neredzēt.
Es vēl sapņoju, tas ir labi, jo tad, kad sapņus aizvietos nožēla, tad es būšu vecs. Smaidu, tulīt mācīšos. Galvā un uz papīra kaļas plāni.
fonā skan NABA.