tas krāsu spektrs, kas ārā, iedzinis acis apnikumā. tagad vēl ne tik traki, bet tās sēpijas debesis, kas pēc pieciem, ar mākslīgā apgaismojuma oranžo laipnību lēnām uzsilda iekšā apātiju, piemet vilnas zeķes un apmaisa ar miegu. mosties un jau tincināt "kad mēs iesim gulēt?", "tagad?", " tagad?!", "un tagad?!??".