Medical Division -

Bailes un sāpes



Asaras nodevīgi tecēja pār vaigiem. Nē, nedrīkst raudāt. Ir nepieciešams kaut ko darīt. Bet ko? Nav nekādas izejas. Visi telefoni ir izlādējušies un palikušas tikai bailes. Bailes no tā, ka viņš var nomirt.
Svīst gaismiņa. Pēc stundas jābūt vilcienam. Atpakaļceļš ir vieglāks. Tikai atbraucot mājās es iekrītu gultā un saprotu, ka no tā man vaļā netikt. Es atkal atceros visu un tas ir baisi.
Man vajadzēja viņu piespiest braukt uz dzīvokli. Gan jau, ka kāds tur būtu bijis. Tā bija pamatīga kļūda, ka uzreiz nepamanīju, ka viņam ir temperatūra. Nakts. Auksta. Mēs tikai aizbrauksim un brauksim atpakaļ. Tu tak zini, ka brālis neļaus tev darīt pāri. Ha. Ir grūti redzēt cilvēku, kurš grib aizmigt mežā zem priedes. Viņam sāp galva. Bet vēl jau var paspēt uz dzīvokli. Kāds noteikti vēl neguļ. Viņš turas pie manis. Kā tas varēja notikt. Vēl pirms desmit minūtēm ar viņu viss bija labi. Kāpēc, viņš mani ved uz otru pusi. Pie velna. Šī iela ir kopija tai uz kuras atrodas viņa māja. Tikai citā pilsētā. Nē, mums vajag uz otru pusi. Velns pēdējais aizgājis pirms piecām minūtēm. Dispečere ir forša, bet kāpēc mēs palikām sēžot ārā? Viņam vajag kaut ko karstu. Drebuļi. Aizmieg. Ik pa brīdim kaut ko murgo mēģina sasildīties. Iedodu savu jaku. Gan jau nenomiršu tāpēc. Bet viņam ir drudzis un viņš to neatzīst. Viss, ja paliks sliktāk došos meklēt palīdzību, bet bail atstāt viņu vienu. Patiesībā nedrīkstu. Viņš nekad mani neatstātu un nekad nav atstājis. Beidzot iedegas gaismas pēc pusstundas būs transports. Atviegloti uzelpoju, bet viņam vajag kaut ko karstu. Velns labi. nopērku biļetes un kāpjot ārā pie mājām stingri piesaku, lai izdzer karstu kafiju un lien gultā dzīvoklī. .
Atveru acis. Tas ir murgs tikai murgs. Cik ilgs laiks jau pagājis? Divi gadi? Vai varbūt, ka vairāk. Nē laikam gan, ka mazāk, bet tas viss bija tik reāli it kā atkal sēdētu uz pamestā Mellužu stacijas soliņa un auklētu brāli. Atkal sāp. Atkal nereāli sāp nodevība, kura nebija gaidīta.
Domas pašas no sevis aizklīst prom. Kāpēc sāp? Kam sāp? Ne jau tiem, kas vainojami pie sāpēm.
Sāp...nedzirdami novaidējās bērzs, kad tika nolauzts viņa zaļoksnējais zars
Sāp...ieraudājās bērns rādīdams mātei tikko sagriezto pirkstiņu
Sāp...Paziņoja pusaudzis atgrūzdams drauga pasniegto roku un asaras rīdams piecēlās kājās.
Sāp...čukstēja pirmajā mīlestībā vīlusies pusaudze un paslēpa seju uz draudzenes pleca, lai izraudātos.
Sāp...nočukstēja meitene nolūkodamās pakaļ vecajiem draugiem, kuri aiziet neatvadījušies

Sāp! Visur un vienmēr pilnīgi visiem sāp. Sāp katru dienu un katru stundu. Sāp par to, kas ir pagājis un par to, kas vēl tikai atnāks. Sāp, kad saka ļaunus vārdus-sāp, kad nesaka neko.
Kāpēc tik ļoti sāp? Kāpēc vienmēr sāp tas kam nevajadzētu sāpēt?
Ja mēs iegriežam pirkstā, tad redzam griezuma rētu un saprotam kāpēc mums sāp, bet vai kādreiz aizdomājamies kāpēc sāp emocionāli? Neviens ar skalpeli neķeras klāt sirdij, kamēr tā pēkšņi sāpju dēļ, neatrodas uz ķirurģiskā galda. Un tomēr sāp jau pirms tam. Kāpēc sāp?

Es pazinu reiz kādu puisi, kurš teica, ka viņam ir apnikušas sāpes. Viņš domāja, ka visas sāpes no sirds, jo tā redz protot mīlēt. Viņš lika izņemt sev sirdi, lai tā vairs nekad nesāpētu. Viņš nomira viegli un bez sāpēm, kā balts tauriņš kurš labprātīgi atteicies no spārniem.
Es pazinu viņu- viņš bija mans draugs. Draugs, kamēr viņam sāpēja, bet ienaidnieks bez sāpēm.
Viņš nomira bez sāpēm, bet sāpēja citiem...
Mums sāpēja, jo zinājām, ka dzīve bez sirds ir kā garnelei čaulā- kādreiz vienalga izvārīs un apēdīs.
Bet viņa solis radīja sekotājus. Un tagad arī es domāju par to, ka vajag izņemt sirdi....
***
Pulkstenis nozvana astoto stundu un es lēnām izkārpos ārā no gultas. Nost visus nakts murgus un domas. Ir pienākusi jauna diena- un es zinu, ka tā būs saulaina. Es nekad vairs neatgriezīšos pie sāpēm un bailēm.