lmr

20:23: kūpināti pirksti
piecēlu vecmāmiņu pussēdus.

ieliku viņai mutē lūgto konču.

viņa palūdza, lai pamasēju viņas plaukstu. plauksta bija cieta, it kā iestrēgusi vienā savilktā žestā.

acis viņai ciet (tās pašas vaļā neveras, mums tās jāatver ar pirkstiem, bet biju ienācis vien ātri atvadīties, tādēļ vaļā nevēru).

viņa stāstīja, ka koridorā (ārpus savas istabas viņa nav bijusi vairākas nedēļas) redzējusi noliktu burku, kurā iekšā esot svaiga, jēla gaļa, un ka suns visu laiku rejot tādēļ, ka gribot pie gaļas tikt klāt, vai es, lūdzu, nevarētu sunim to iedot. teicu, ka pameklēšu. viņa turpināja runāt par burku, bet nu jau tajā iekšā bija kūpināta gaļa, sagriezta šķēlēs, viņai kādu šķēli ļoti gribētos. es pameklēšu. tad viņa saspieda manus pirkstus un vaicāja, kas tas ir, ka rekur ir, un es teicu nē nē, tā ir mana gaļa, tie ir mani pirksti. viņa tos saspieda ciešāk un vilka pie mutes.

un es tiešām nezinu, vai vecmāmiņa pēkšņi ir sākusi jokot un klusi smējās par šo sarkangalvītes scenāriju, vai arī viņa tiešām gribēja apēst manas neredzamās, kūpinātās pirkstu šķēles, jo viņa tiešām ir izbadējusies 24/7, un brīdī, kad mani pirksti tuvinājās viņas mutei, es uz īs(t)u zibsni biju viņas vietā, ļoti izsalcis, aizvērtām acīm un ar ēdienu rokās, un es tik pat labi būtu varējis dot viņai nokosties, ja vien nebūtu sabijies. demence viņā ir tā iekodusies, ka viņa runā un gan jau arī aiz aizvērtām acīm dzīvo salīdzinājumos un metaforās - citā dimensijā, kurā viņa istabu raksturo kā viesnīcas numuriņu un savu ķermeni kā būri, un man ir grūti atzīt, ka, šādi runājot, viņa man šķiet tuvāka kā jebkad agrāk.

un es smējos un gribēju raudāt vienlaikus. vilcienā ik pa laikam attapos sevis iztēlotā viņas vietā. kā tādos viļņos, kuriem es neatļauju sev krist pāri, tāpēc asaras sariešas, bet lejā nekrīt, jo negribu un nevajag iet līdz galam. dažkārt liekas, ka nomirt viņai neļauj bailes no nāves.

vakar viņa skaļi teikusi, ka pie dieva ies trešdien.

šeit nav "labākā varianta", visu laiku sanāk izvēlēties labāko no sliktākā.