nupat noņēmu biezo zaļo bārkstaino deķi no loga nost - manā darba skabūzī tagad iespīd saule! zin, es nemaz neticu, ka es to izdarīju. ziemas nogulsnes sāk sačokuroties kā žāvēti āboli, drīz no tām paliks pāri tik pērno lapu skeleti, kurus kāds varbūt herbarizēs... un durs tajos adatas - saņem, saņem, slikts puika, slikts! mani jau tas neskars, jo nodrošinājies būšu ne pa jokam, ar labi notēmētu lāzera staru izšķaidīšu ļaundaru galvas, to kauli kļūs par zvaigznēm, bet miesa - par vīnu. pats es kļūšu par zobu pastu uz durvju kliņķa, lai, kad monamūrs pārnāk mājās, viņš mani ierīvē savās biksēs.

varbūt šodienu var uzskatīt par ceturto paņēmienu sākt pavasari?