| |
[Jul. 22nd, 2007|02:26 pm] |
patiesībā viss sākās ne jau ar frenčijiem, bet .. ak dies'.. groteska. viss vienā katlā, pamēģināšu no sākuma. to, ka mans draugs izrādījās homoseksuāls - to jau es teicu, vai ne? bet tas viss ok, mēs jau tā uzvedāmies kā prezidents ar sievu. turklāt, viņš izstāstīja, kas tur ar to muguru. ka nav tikai tā, ka viņam sāp ļoti, bet viņš arī diezgan drīz mirs. viņš bija noskuvis matus un par to miršanu pateica stacijā, kamēr gaidījām vilcienu uz perona. un te nu es gribētu pasvītrot pilsētas metaforu. man jau uz tā perona šis tas ir noticies, bet šeit vilcieni pienāk ļoti ātri. ĻOTI ātri es teicu, un tie ir super-ekspreši. saruna uz perona ir iespējama labi ja minūti gara. tieši vienia atbildei un jautājumam, piemēram, - tu mani mīli? - laikam vairs nē. un tad iekāpj vilcienā un aiznesās.
šoreiz saruna bija.
- man dod maksimums vēl 10 gadus.
- nu, desmit ir diezgan daudz. es sev tik daudz nedotu.
- yea, true.
nu, un vēl šis tas par nāvi. un tad iekāpām cinisma vagonā, bet !goda vārds! cinisms te nebija ne vietā, ne apzināts. bet nav jau laika vairāk pateikt. te iemāca sarunāties haikās un vizināties ar tanku. bet, nu, tas viss no citas tēmas. jo ne jau tikai dzīve kopumā ir traģi-komiska. tas tak viss saliekās kopā pa dienai. dzīvības un nāves jautājumi - maru/batsu [aplītis vai krustiņš jap.val] testā.
- kopš tu noskuvi matus es tevi vairs nemīlu
- bet es viņus noskuvu vakardien!
- ā, nu tad laikam tas sākās jau senāk
mēs pabraucām garām, bet tas bija ok, jo vajadzēja nopirkt dāvanu. kāpēc man liekas, ka jau tad uzvedāmies kā piedzērušies. es nopirku plūmes Sārai, kam bija dzimšanas diena, un stabulīti priekš ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) marabou. tad kokā izgrebtu pildspalvu - pelikānu, atslēgai uzmaucamu gumijas puķīti par 5 ls. nu, kaut ko tur vēl. sudarba tomātu ar acīm, ā! pulksteni ar jaunavu Mariju. tas laikam viss.
man likās, ka Sāra ir tāda nu baigi krutā, tāpēc es izvēlējos pastkarti ar opija magoni un sacerēju stilīgu tekstu. īstenībā es Sāru nemaz nepazinu. tikai no e-mail, jo viņa man atrakstīja, lai pakonsultētos par mediju skolām tokijā, un es kaut kā iedomājos, ka viņa tad jau ir tikpat stilīga kā es. to, ka ne es, ne Lūks viņu nepazīstam reālajā dzīvē, sapratām jau pa ceļam. viņš tika ielūgts, jo ir austrālis. un Sāra arī. acīmredzot, viņa ir ielūgusi visu mailinglisti. mēs gatavojāmies uz masu ballīti. vienā ziņā nekļūdījāmies - tiešām mailinglisti... bet arī tā viņai bija īsa.
[ui, mamma piezvanīja! es tūlīt turpināšu... ] |
|
|
