| |
[29. Jun 2011|04:04] |
| [ | kasete magnetafonā |
| | local natives- who knows who cares | ] |
šodien satiku ļoti jauku dāņu pensionāru bariņu un viens no zolīdajiem džentelmeņiem ar pīpi zobos un salma cepuri ļoti atgādināja vecotēvu. Tā nu turpinot dienu uz daļēji nostaļģiskas/stresainas nots tikko kā taisīju kafiju un atcerējos, ka ap šo laiku pirms gadiem 16 biju laukos un mēs ar brālēnu bijām savārījuši riktīgu ķibeli, proti- ar zaļonku nokrāsojuši vienu no vistām zaļā krāsā. Shēma jau bija vienkārša- vistai pa virsu uzlikt kartupeļu kasti ar lielajām spraugām, uzliet zaļonku, pasmieties un viss. A nekā! tā zaļā vista kaut kā nespēja adaptēties kultūrvēstursikajā ainavā un mūs lielie-gudrie nāca rāt. Atnāca vectēvs, norāja brālēnu, bet mani- mazo spindzeli izlikās nemaz neredzam. Kas ta man, es kā mazs velnēns stāvēju ratos kūts priekšā un laimīgi smīnēju, jo mani neaudzināja un droši kā bankā-nākamajā autoveikalā es savus našķus tāpat dabūšu. A tad ne no kurienes uzradās mana māte un izteica protestu, ka nevar tikai puiku rāt, ka mani arī jārāj, jo es taču arī to vistu biju mocījusi, bet vecaistēvs man ne pusplēsta vārdiņa- paņēma prīmu zobos un gāja savās darīšanās. Šķiet, tā nu bija tā diena, kad es sapratu ko tas taisnīgums nozīmē.
|
|
|
