Pieturas punkti maratonā - iemācīties

Vakar skatījos savām lielajām bērna acīm un smēlu.
Klausījos, mācījos un domāju. Kā esam gājuši katrs pa savu ceļu, un beigu beigās te pat vien blakus. Aizķēra un mierināja vārdi par piedošanu. Ja tā ir vārdos pat nepateikta - to tik un tā var just.. kaut man būtu šī pārliecība. Kaut es zinātu, ka man ir piedots. Nu ne tā tīri teorētiski, bet no sirds. Savādāk aizvien nevaru atvērties.. baidos... jo pārāk stipri sāp. Tā bija mana lielākā draudzība. Par kuru domāju katru dienu, kā par nelaimi varbūt... sāpēs neatstāj.. it sevišķi, ja visai bieži tiek atplēsts pa mazam gabaliņam tikai klātesot. Un kas pats trakākais - laikam jau tas ir mans dziedēšanas paņēmiens.
Laiks.. nu, jā tā arī ir patiesība un tas arī strādā. gads laikam vēl ir par maz. Lai būtu. Man ir visas pasaules laiks. Un šai gadījumā - nekur nesteigšos.

Ir cilvēki, kurus nedrīkst pazaudēt. Un šo te, ceru, ka izdosies. Kaut arī vēl pēc daudziem gadiem.