| |
[Dec. 4th, 2007|01:13 pm] |
Neuzstādīju plānus,kā to parasti daru,jo zināju,ka tāpat neizdarīšu.
Visgrūtākais uzdevums ir pieņemt sevi,savu rīcību un visu citu,kas šķiet nepieņemams,tādu kāds tas ir.
Bet apgaismības brīžos saproti,ka nav jau jēga sēdēt un škroboties par kko...par to,ka nav laika...kaut gan tajā pat laikā škrobošanās vietā varētu darīt to,kam šķietami nav laika.
Ir jau tā,ka vieglāk ir sūdzēties un želoties par to,kā nav...par to,kas ir slikts.... un kad kādam pasaki ko labu,tad redzi vienu MILZĪGU izbrīnu,neticību... Patiesībā diezgan nožēlojami.
Un kad viss iet gludi,mēs kļūstam aizdomīgi-paga,kkas taču nav kārtībā,nevar tak būt,ka tiešām ir tik labi.Tagad noteikti notiks kas slikts.Un gandrīz 100% varu apgalvo,ka tad tas velniņš arī atnāks,ar "dāvanu maisu" rokās.
I'm sure for that. |
|
|
