Tas laiks ir viena sasodīti dīvaina padarīšana... man visu laiku ir sajūta it kā es būtu laika mašīnā, kas mani svaidītu no vienas laika citā, no vienas dienas citā, no viena gada otrā, bet patiesībā es to laika mašīnu nevaru vadīt, nekādi... es tajā vienkārši sēžu un neko nevaru darīt, nekādi nevaru to kontrolēt. Es vienmēr saku: 'laiks iet pārāk ātri... jeb man vienkārši ir pārāk laba atmiņa.' Bet patiesībā man jau visas tās runas par laiku un mūžīgās gaušanās: man nav laika, ir tik ļoti līdz kaklam... Viss, es sev zvēru, ja es vēlreiz izmetīšu to nodrāzto frāzi 'Man nav laika!', es sevi iekaustīšu. un negribu to dzirdēt arīdzen ne no viena... Vēlos iemācīties beidzot nekauties ar laiku... like - it is just one more thing we can do nothing about...
..but sometimes all I want is just to lay down, listen to the music and tune out totally... Iztīrīt galvu. Jā! Piemēram, šajā brīdi, es jūtu, ka mana galva ir piesārņota ar daudz ko, lielākoties pilnīgi liekām raizēm, tā ir smaga un nav domu skaidrības... tā ir nepatīkama sajūta, kas izpaužās kā apātiska pieeja visam. Tā ir skolas vaina, es saku! Skolas atmosfēra, nogurdinošie mēģinājusi koncentrēt uzmanību uz skolas blēņām... Ak, ja vismaz tajā skolā ko prātīgu un patiesi lietderīgu mācītu... Un, protams, mana nespēja pieiet lietām vienkārši, uztvert visu mierīgi un neiedziļinoties, nepiepūlot sevi kā to citi māk... Šorīt no rīta nolēmu, ka pieiešu skolai ar tādu attieksmi, ka tā ir viena sekundāra lieta, pilnīgi nelauzīt galvu par kd, par mājasdarbiem, par cilvēkiem skolā apkārt, vienkārši neatstāt visu savu dienas enerģijas bilanci skolā... To es mēģinu jau 1789. reizi. Rītdien ņemšu uz skolu kādu labu grāmatu, un stundās, kuras neatrodu sev lietderīgas, uzlikšu austiņas un lasīšu grāmatu... Centīšos atslēgties... Piemēram, kā šodien informātikā: abas stundas pavadīju lasot before sunrise transkriptu... Tas īstenībā ir interesanti - ja tev ir laba iztēle, tad tas ir gandrīz tā kā vēlreiz skatīties filmu. :D
Par nelaimi, šodien neveselības dēļ nācies atlikt jau sen plānoto skriešanas sezonas uzsākšanu... Tā vietā pēcpusdiena ar sīpolmaizēm, kas man īstenībā ir pat iegaršojušās. Jauki, jauki, tātad es patiešām virzos vairāk prom no neveslīgas pārtikas un vairāk uz vērtīgu uzturvielu pusi.
Man pietrūkst, man šodien ļoti pietrūkst lielu domu.
Bet es sapņoju par vasaru, ik dienas jo vairāk... man patīk elektriskais vilciens uz Jūrmalu, man patīk Jaundubultu nolaistā dzelzceļa stacija, man patīk jūra! Vienkārši vasara ir mans laiks...
Tā. Bet tagad ko? Lasām kā Hareram veicās tālāk, kad viņš nonāca Lhasā (kā es gribu uz to pilsētu!) vai tomēr mēģinām izpildīt kādus mājasdarbus, kas ir tā diezgan daudz sakrājušies...?