> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Maijs 29., 2006

22:52 - :/ Līdz šim joprojām visiem stāstīju, ka man ir, nu, kaut kur tur, vecāku mājās, ir 2 suņi un kaķene. Tikai šodien uzzināju, ka jau pusgadu tās kaķenes tur vairs nav. Bellas vairs nav. Viņai februārī būtu palikuši 14 gadi... Viņa ieradās pie mums tikai gadiņu pēc manas māsas piedzimšanas! Pusi manas dzīves Bella bija ar mums. Viņa tika atnesta no noliktavas, kur piedzimusi kādai mežonei, milzīga auguma kaķenei, kā lūsienei. Bella arī bij liela auguma, un ārkārtīgi izmanīga medniece. Viņa mūsu mājās pāris nedēļu laikā izķēra pilnīgi visas peles un žurkas, kas tur bija savairojušās. Visus atlikušos gadus viņa būtībā atpūtās pie mums. Viņai bija savs plauktiņš virtuvē, kur viņa pārsvarā sēdēja un vēroja, vai mājās viss kārtībā... Kad kādam bij slikti, viņa vienkārši ierāpās klēpī un murrāja, mierināja. Vispār tāda šausmīgi mīļa bija. Vienmēr atsaucās paijām ar pieglaušanos, murrāšanu, nekad neizvairījās, ja kāds gribēja viņu vienkārši mīļi pamurcīt, šito kaķuvecomāti... Savā dzīvē viņa laida pasaulē vismaz 300 kaķēnus, es domāju... Lielākā daļa no tiem ir jūrskolā, bet vismaz 45 gab ir atraduši jaunas mājas mūsu radinieku un paziņu lokā. Atceros, mēs paši vēl izaudzinājām daudzus. Bonis, Problēma, Picka... Un Bellai tik stipri gēni bija, ka, lai vai kāds bij kaķēnu tēvs, visi kaķēni līdzīgi, raibi strīpaini. Visus šos mēnešus, kad ciemojos pie mammas, es biju domājusi, ka Bella vienkārši ir kaut kur izgājusi vai kaut kur guļ, ja es viņu neredzu... Nevis ka viņas jau pavisam nav... Lūk tā ir, kad vairs nedzīvo vecajā mājā. Smeldze ir, bet zaudējuma sāpēs nav neizturami lielas, jo biju no viņas pavisam atradinājusies, un tik sen nebiju redzējusi, pie tam jau sen gatavoju sevi skumjajam brīdim, jo viņa bija ļoti veca. Tagad nu viņa ir labākos medību laukos. Nodzīvoja ļoti, ļoti garu, pilnvērtīgu un darba un sirsnības pilnu dzīvi. Es viņu vienmēr atcerēšos. Forša, mīļa, sakarīga mincene Bella bij, mīlēju to kaķi. Garastāvoklis:: sad

(saki)