kaktuss -

... un piedod man manas dīvainības, kā arī es piedošu Tavējās.

Viņš staigāja cilvēcisko īpašību sen iemītos ceļus- šis visdižākais no krāpniekiem. Vistu viņš iespēja paņemt saimnieka acu priekšā, ieskaidrodams, ka tas ir likumīgais Krāpnieka pasta balodis, tikai pirms trim mēnešiem noklīdis neceļos, iemīlēdamies vistā (nu fui! Kā vispār šis cēlais putns iedrošinājās?!?). Ceļmalas krodziņos un viesnīcelēs šim dižajam vienmēr tika viss iespējami un neiespējami labākais- pajumte, ēdiens, sievietes, izklaides. Protams, labākās kvalitātes. Un arī mūžīgā nemainība, bet to neviens nepamanīja, jo krāpties šis vīrs patiesi mācēja visās jomās. Iespējams, viņš bija vispieredzējušākais izkrāptas pasaules pazinējs- baudījis nelegālu labāko mākslu, zagtas izpriecas, mānītus cilvēkus. Un vienīgā lieta, ko šis visdižākais no dižākajiem krāpniekiem mīlēja, bija nazis, kuru viņš bija godīgi nopircis par godīgi sapelnītu naudu, uz ielas dziedot. Vīrs zināja, ka pasaulē nekas nav mūžīgs, pat veikli meļi. Neizbēgamo sievu ar izkapti viņš jau bija reiz piekrāpis, aizsūtot to pļaut pīpenes, kamēr pats ar tuvāko reisu bija aizlidojis uz Berlīni, tomēr Krāpnieks saprata, ka viņa atgriezīsies. Un savas beigas viņš gribēja īstas, tālab nazis bija dāvana kaulainajai sievai, lai Krāpnieks neaizietu ar ļaužu izdomātu izkapti, bet gan ar īstu, dzīvu (un tas patiesi bija kā dzīvs) nazi, ko viņš mīlēja- pa īstam un skaisti.