| Salkanība. |
[Sep. 30th, 2009|12:53 am] |
Salkanība krīt uz nerviem, bet vēl vairāk, kad it kā pret savu gribu tikai tādas domas nāk prātā.
Un jau atkal ir uz-krītoši salkani, jo pirmais teikums sanācis kā labum labais no sentēvu mutes ņemtais domu grauds. Cik labi tomēr, ka apcerot nelabumu pret savu izkāmējušo gara stāvokli (gars vienmēr ir stāvoklī, vai jūs ievērojāt?), parādās pašironiskais smaids. Ironijas nodoms a priori laikam ir pabarot garā dzimstošo patiesību vai pat miesu.
Ko es secinu: nevajag pārāk daudz klausīties savā iekšējā mūzikā. Salkanumu atvaino veciem indiāņiem, veciem veciem leģionārbukiem un tad vēl tantukiem. |
|
|
