| 29. Jan 2008 14:23 man ir optimistiskais periods.
es ieraudzīju dzīvi/pasauli/blāblā no viena tāda leņķa, no kura viss ir, nu, teiksim - vienkāršs.
vispār nekas nav diez cik sarežģīts, ja vien pieņem domu, ka par visu ir jāmaksā un veiksme ir tad, ja esi samaksājis lēti.
opsā, tas neizklausījās optimistiski...
enīveiz, vakar pļāpāju kārtējo reizi skaipā ar kārtējo spāni, kas dzimis Čīlē, un kārtējo reizi viss beidzās ar fiziskajiem aprakstiem. pamazām man jau izstrādājas organismā antivielas pret tāda veida jautājumiem. "kādā krāsā tev acis?" "cik garš/-a esi?" "cik tev gadu?" "vai tev ir novio/novia?" vells ar ārā. [nopūta]
vakar runājāmies pāris stundas - sakarīgi, gandrīz par tēmu, drusku par ekonomiku, drusku par politiku, un tad man, idiotam (vells, idiotei), ienāca prātā paprasīt: "cik tev gadu?" - jo to tiešām man gribējās uzzināt! viņš runāja pārāk sakarīgi. godīgi, mani interesēja viņa vecums! cilvēki sāk domāt "nopietni" apmēram konkrētā vecumā, tāpēc domāju, ka viņam varētu būt ap 30, nu, un bija arī, protams. bet neiedomājos par tādas vienkāršas ziņkārības sekām... Ak vai! Kādu gan nākamo jautājumu pēc tam var paprasīt spānis, lai arī kādā vecumā būdams? KĀDU GAN, ak jele, ko gaidīju es??? vai gan kāds cilvēks ir spējīgs atmest ar roku interneta lieliskajai anonimitātei un uzvesties kā sakarīga persona? nē! es nespēju! nevienu, kas spētu, neesmu saticis! kas mani dīdīja!? par ko gan iespējams runāt ar cilvēku, kurš pirms minūtes ir vēlējies uzzināt, kādas seksuālās pozas man patīk? par Buša karu Irākā? par gēnu inženēriju? tpu-tu!
:)
bet tas nav briesmīgi.
kā jau teicu - par visu ir jāmaksā.
par divām stundām sarunas prieka samaksāju ar 5 minūtēm rūgtas vilšanās.
tas nav īpaši dārgi, vai ne? tas nemaz nav dārgi. ;) ir doma    |
