Šodien
Nopīpēta pēdējā cigarete, noklausīta pēdējā dziesma, samērā laicīgi eju gulēt.
Šodien izmetu frāzi "es ceru, ka vasara ātri paies" un tikai pēc tam sapratu, kapēc.
Šodien es sāku gaidīt un svinēt gaidīšanu, jo gaidīšana ir svētki. Gaidīt ir patīkami, kaut arī īsti nezini, kas būs.
Šodien es pirmo reizi šogad oficiāli biju pie jūras vairāk kā 20 minūtes.
Šodien es pirmo reizi mūžā pīpēju vilciena tamburā.
Šodien es pirmo reizi šogad biju valteros un es ceru, ka ne pēdējo.
Šodien... es nosauļojos.
Šodien es iemīlējos atkal un no jauna.
Šodien es varu rakstīt to, kas pirkstu galos, zinot, ka neviens nesodīs, ka necentīsies saprast, jo viss ir vienkārši,
Šodien es ceru, ka neuzdos dumjus jautājumus un nenomētās mani ar klišejām.
Šodiena bija pilna un gara.
Šo dienu es vel kādu laiciņu atcerēšos.
Šodien es atceros vasaras un gadus, šodien es gremdējos atmiņās par kļūdām un par zaudētām emocijām.
Šodien es jūtos brīvs, bet es nezinu kapēc tā.
Šodien es ilgojos.
Šodien... es esmu es.