|
Marts 7., 2008
15:30 par savām problēmām vajag runāt.
tagad viss kārtībā, šodien pamatdarbā visa cieņa, un man jau likās, ka jāraksta atlūgums, kamēr neesmu atlaista. direktors ar mani gan nerunā, bet tas jau vien ir labi.
otrajā darbā arī briest revolūcija, tāda neliela gan pagaidām, nezinu, ar ko tas beigsies. droši vien- kā parasti. ko dara ar revolucionāriem visbiežāk? nocērt galvu. un vēlāk uzceļ pieminekli. tāpēc neiesaistos, kaut gan būtu ļoti daudz ko pateikt.
bet laukā saule, šorīt, kad pamodos, pat sabijos, ka esmu darbu nogulējusi. tāds šoks pēc pusgada garumā piedzīvota pelēkā.
|
Comments:
šķiet, svētdiena. tikai nesaprotu, ko tādā gadījumā darbā meklēju?
jā, tas, kas iekšā ķermenī iesprostots, tā vien baksta un dīda- uz jūru, uz jūru, svaigā gaisā, svaigā gaisā... bet es te dirnu pie kompīgā un papīriem. bet nekas, tikšu ar šodienu galā un rīt visiem vellu parādīšu!
rīt visiem velliem parādīs lietus. bet ceru, ka nē. tas nekas, ka man arī rīt un parīt jārukā. pirmdien projekts jānodod, ko, protams, nenodošu.
darba cilvēkiem nežēlīga dzīve. man arī būtu rīt un parīt jāstrādā, bet tomēr ceru uz mirkli izrauties, kaut vai līs. par pirmdienu mūsu vietā lai domā zirgs, tam lielāka galva! ;)
pirmdienas vispār man ir brīvdienas. iešu izstaigināt krustmeitiņu. lai projekts iet paskrieties.
jāā, te nu es varu tikai noelsties, dažiem ir paveicies ar pirmdienām!!! (manas krustmeitiņas staidzināmā diena būs trešdiena:) )
toties 3/4 slodzes `nelielos` negaatīvus lieliski var redzēt algas apjomā..
tas gan. tagad, kad man ir normāla alga, bet trīs darbi, ir tā, ka man īsti nav laika pašai ar sevi, kur nu vēl kam citam (izņemot darbu). un kad gadās nozagt kādu brīvbrīdi darbam, tad krītu izmisumā. nemāku vairs nedarīt neko (izņemot gulēšanu un blenšanu griestos vai grāmatās). bet nezinu, vai man patiktu, ja būtu citādāk. vispār man patīk, kā ir tagad.
tad tas nozīmē, ka viss kārtībā.
man tieši tas arī apnika, ka neko citu izņemot grāmatas/griestus/gulēšanu nemaz nemācēju. tagad mācos atpakaļ. juhūū! izrādās, ka es arī ko citu māku/man kas cits patīk izņemot to vien.
fōrši! dzīve vispār tāds pārsteigums, man patīk, kā tā mainās ar gadiem, kā es pati to varu mainīt. un visvērtākais ir tas, ko tā mums iemāca (ja vien paši, protams, gribam).
gribam.. un muļķīgi nepretojamies.
un dažas mācības ātri vien aizmirstam, cilvēka daba. |
|