Šodien otro dienu pēc kārtas es neeju uz skolu.
Vakar domāju : mācīšos mājās.
Bet tad ciemos atnāca latviešu klavesīniste, kādreiz mācījusies Kondženē, pēc tam aizbraukusi uz Zviedriju, tagad mācās Hāgā un dzīvo Parīzē.
Jocīgi tie latvieši, tik tiešām, kaut kur triecās, kaut ko meklē,
varbūt arī samkelē, bet
vai viņi ir laimīgi?
Sievieti sauca Ilze : "Mēs mazliet no citām paaudzēm esam," bija pirmais, ko atceros viņu sakām.
Tik tiešām, man teju divdesmit, viņai varētu būt pāri trīsdesmit, man tā grūti pateikt, cik tieši.
Ilze ir ļoti skaista sieviete, tikai viņa pati to nezina. Ļoti skaistiem vaigu kauliem un matiem latviešu pelēkajā krāsā. Man vienmēr licies, ka pelēkais izceļ sievieti tādu, kāda viņa ir.
Sievietes darbs ir tikai apzināties, ka viņa ir VIŅA.
Mugurā Ilzei bija melnas bikses, kuru forma nekādi nespēj izcelt viņas skaisto augumu un adīts džemperis, tāds, ar rakstiem, kādus parasti noada vecmāmiņas.
Un tad viņa stāstīja, ne jau tieši cik grūti, bet kā dzīvē viss notiek, kā viss mainās un cik bieži atkal jāsāk no sākuma.
Mājās viņai vīrs, "Tie francūži ir tādi plānā galdiņa urbēji," viņa saka. Bet apprecējusi francūzi un pirms diviem gadiem viņai piedzimis bērniņš.
Bet viņa tikko atkal iestājusies Konservatorijā, laikam jau labi spēlē, bet vai tam vairs ir nozīme?
Mūzika jau tāds sports vien ir - tas, cik labi vai slikti tu spēlē ir atkarīgs no laika, kuru tu ieguldi, lai trennētu savus muskuļus, viss viens.
Laiks × spēks* + talants = panākumi**
* spēks = izvēle × koncentrācija ; izvēle un koncentrācija nav konstantes, tās mērvienības ir relatīvas un atkarīgas no spiediena (tieša un netieša), kurš tiek izdarīts uz attiecīgo ķermeni.
**panākumi = no to veida atkarīgs formulas rezultāts, kurš interaktīvi iedarbojas uz formulas kreiso pusi.