cik briesmīgi pavadīta nakts. Neesmu nemaz izgulējusies. Pa pusei murgujo, pa pusei nezinu ko darīju (nu, vismaz laimīgi sapņi tie diez vai bija). Esmu ļoti izbesījusies. Galva plīst pušu. Man nav forši. Un es nejūtos laimīga. Nemaz.

Ir pazudis mans Olympus. Bet labā ziņa ir tāda, ka man ir pāris stundas, lai viņu atrastu. Veiksmi, ahahahā.

Es vēlētos iemācīties tik daudz nedomāt. Man ir sasodīti nolādēta tendence pāranalizēt lietas. Cilvēkus. Attiecības. Pasauli. Visu. Arrgh!

Klausos skumjas dziesmas par mītisko mīlestību un jūtos tā, it kā kāds dvēseli no krūtīm rautu ārā. Vai es jau teicu, ka man nav forši šodien? Hm.