Diena, kad mielojos ar krēmliķier`+ ledutiņ`, nerrrvozēju par kurpītēm, klausos eirovīzijisko Natašu un, ak jā, aizmirstu telefonu tur, kur to nevajadzētu. Atcerējos par to tikai trolejbusā. Tad sekoja brīnišķīgas pārdomas par to, vai tur nevarētu būt kas perverss vai tikai-nevienam-nesaki sarakstīts, bet nē - ko tur daudz. Iekšās slēpjamā tik maz, ka pašai smiekli nāk. Jā, bet šobrīd jau ir zināms, pie kā ir mans dārgais Samsungs. Arī labi, lai gan, man šķiet, bez viņa būtu vēl labāk. :D
Kad braucu uz mēģinājumu, īsti neaprēķināju vietu trolejbusā, kurā būtu vēlams sēdēt. Tas izpaužas tā, ka apsēdos t-i-e-š-i tajā pusē, kur visvairāk saule spīd. Ak, un, kāda laime, sastrēgums! :)) Bet šausmīgsilta saulīte. Sildīja plakstus, jo gluži loģiski, ka acīm vaļā nosēdēt nebija iespējams.

Fāk, tā Nataša tomēr rullē! Taisni vai žēl, ka franču valoda man, khe, khe, klibo abām kājām. Lai gan.. tur nav kam klibot. Zinu četrus vārdus. :D