| |
[Oct. 1st, 2007|11:02 pm] |
Ripoja akmens lejā no kalna,
Domāja kā nu būs
Vai zemu kritīs, vai tālu ripos,
Vai saules smiltīs žūs
Vai ceļš vēl ir tāls,
Nav neviens kam pajautāt
Viņš tic, ka nekad nevajadzēs stāt
Bet tikmēr tur aiz kalna viņa pusē
Dziļa, dziļa upe projām skrien
Un par to ko zina mēmi klusē vēl arvien
Ripoja akmens ilgi, jo ilgi,
Skatījās debesīs
Varbūt tā krauja līkumā straujā
Augšā to uzmetīs
Vai būs tur vēl kāds
Nav neviens kam pajautāt
Viņš tic, ka nekad nevajadzēs stāt
Tai dzelmē kur guļ, akmens salauzta sirds
mēs arī reiz būsim līdzās
Un pērlēs, kas tur dzēli vientuļas mirdz
mēs rotāsimies
... |
|
|
