izdomājām tomēr aiziet uz sportu. spēlējām volejbolu, un volejbols man patīk, bet nu tur es jutos kā galīgs nūģis (nu tāds, kādus rāda amerikāņu filmās - kas neko nejēdz no sporta, izvairās no bumbas, bet vienalga regulāri dabū ar to pa galvu), kaut gan neko pārāk nūģisku neizdarīju. nezinu, šķiet, ka man zemapziņā ir kaut kādas mistiskas bailes no izgāšanās sabiedriskās vietās, jo vienmēr, kad izgāzties ir iespējams (publiska runa, prezentācija, nopietns komandu sports u.c.), es sāku trīcēt kā apšu lapa, pat ja prāts man ir gandrīz pilnīgi mierīgs (kaut gan visbiežāk jau nav). Tā nu es tur drebēju un mēģināju sev ieskaidrot - nomierinies, spēlē ar prieku! bet nu grūti ir spēlēt ar prieku, kamēr citi ir orientēti uz rezultātu, tāpēc turpmāk būšu gudrāka, un sapratīšu, ka man nevis patīk volejbols kā tāds, bet gan spēlēt to ar jautriem/pazīstamiem cilvēkiem kā izklaidi.
un vispār - kā lai tiek no tām bailēm vaļā?