|
|
|
Februāris 2., 2008
13:42
daudz vēroju svešus cilvēkus. tik dažādi. vakar man nācas ilgi sēdēt rindā pie ārsta, bez manis tur vēl daži veci ļaudis bija. viņi ir tik pacietīgi un pazemīgi. un lielākoties kopā, pa divi. aizkustinoši pārīši- abi ar štociņiem, sieviņa pieķērusies pie vīra elkoņa, lēniem, maziem solīšiem tipina uz analīžu kabinetu. divas kundzītes atsēdušās dīvāniņā un pļāpā par saviem mazbērniem, asinsspiedienu un zāļu cenām. kāds dēls atvedis savu veco māmuļu pie dakterītes, lai spiedienu izmēra un parunājas. un tai brīdī, kad tur sēžu, aiz loga snieg, lielām un baltām pārslām. visas sarunas notiek tādās pieklusinātās balsīs. un tāds miers no tiem cilvēkiem. un tad pilnīgs pretstats- naktsklubs, troksnis, cigarešu dūmi un šampanieša dzirksteles. kliedzoši cilvēki, vecmeitu balles dalībnieces milzīgos dekoltē un ar rōzā zaķa ausīm. daži dulli ārzemnieki, kas gatavi izmaksāt jebko jebkuram. puiši, kas nobīstas un puiši, kas vispār neko neredz. meitenes, kas tramīgas kā stirnas un meitenes, kurām viss vienalga. daži nejauši iemaldījušies cilvēki- apmulsuši. grupa, kas spēlē mūziku, kas mani kādreiz aizkustināja. dejas. un zābaki, pie kuriem jāpierod. un mājas, uz kurām gribas iet. pārnākt. tā visa ir mana dzīve. tas miers un klusums, pacietība un pazemība, mazi solīši un uzticēšanās. un tas dullums un troksnis naktīs, tramīgums un vienaldzība, skaļas sarunas un šampanietis, dejas un trači. bet galarezultātā es vienmēr nokļūstu mājās, drošībā un vienatnē. un tad es izvēlos pati- klusēt vai trokšņot.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
