Pilsēta jau ir pamodusies, viņas modinātājs arvien ieslēdzas 8.20
Viņa atver acis, viņai liekas, ka gulējusi kārtējo nakti ir tikai pāris stundu.
- Nekur es šodien neiešu, - viņa nodomā, izslēdz modinātāju un uzliek spilvenu uz galvas.
Viņa nezina, cik ilgs laiks pagājis, kamēr viņa, acis neatverot, dzird, kā ūdens kanniņā vārās virtuvē, kā atveras blakus durvis, kā viņš ieiet vannasistabā un ieslēdz dušu.
- Viņš ir pamodies,- viņa nodomā, un atkal ieslīgst miegā.
Viņa vienmēr sapņo, tikai reti kad viņa varēs patiekt, ko tieši.
Modinātājs vairs neskan, viņa atkal atver acis, 11.45 rāda pulkstenis, - Tagad gan ir jāceļās, - viņa nodomā, izkāpj no savas divvietīgās gultas, kur vienmēr guļ viena, uzvelk savu sarkano vasaras kleitu un lēnā solī, berzējot acis, iet uz virtuvi.
Viņa paiet garām galdam, lielam, sešvietīgam koka galdam ar tik pat daudz krēsliem pie tā. Uz tā stāv tikai viena lieta, viņa atskatās :
uztīta cigarete.
Un nekas vairāk.
VIņš uztinis viņai no rīta cigareti un aizgājis dzīvot savu pasauli. Šodien, līdz pulkstens 20.00 vai 21.00,
Un tad atkal viņš būs mājās, viņa būs beigusi darīt daļu no savas tikko uz baltas lapas uzrakstītās šīs nedēļas izdarāmo lietu saraksta, viņi apsēdīsies blakus, nepieskaroties viens otram, uztīs cigaretes un skatīsies.
Ko tieši, tas nav svarīgi.
Viņai tad patīk just to, ko Markess kāreiz ir rakstījis.