kā reiz grāmatnīcu ķemmēšana iegadījās mirkli pirms lietus, kamēr Rīga tāda piesūkusies smagnējiem mākoņiem. Skaisti, ko lai saka. Ej un smej par cilvēkbērniem, kas vārtrūmēs, zem mapēm un kokiem. Domās paslēpties.
Daiļākās gan mūsielas ievas. Tik zemu pār ietvi pārlīkušas, ka pat man bija jāpieliecas.