| johaidī! |
[Feb. 21st, 2006|10:26 pm] |
Pa ilgiem laikiem atkal sanāca saruna ar manu dārgo Larsu Nummer zwei. Jauki, bet tādas jau ir visas šīs patērzēšanas ar viņu.
Viņš kaut kad uz vasaras pusi plāno teju vai četru nedēļu ilgu ciemošanos Latvijā un tikai viņam raksturīgā apburoši nekaunīgā veidā paziņoja, ka šoreiz viņš pavisam noteikti ievilkšot mani gultā. Es tikai smējos un atbildēju, ka pretoties neplānoju, kā arī tik pat nekaunīgā manierē piebildu, ka mēs vēl redzēsim - kurš kuru. Jā, tas no tiesas būtu jauki. Tāds neliels romānelis. Uz lieliem jau es baidos cerēt. Baidos, ka manas ekspektācijas kārtējo reizi pārvērtīsies lielā, kūpošā gruvešu kaudzē un man atkal nāksies liet spaiņiem asaru, lai tikai aizskalotu to sasodīto vilšanos sāpi.
Es viņam pastāstīju arī par savu neseno piedzīvojumu ar norvēģu puisi, kuram gan es iedevu nepareizu telefona numuru, daļēji tālab, ka es biju visai pamatīgā reibuma pakāpē un daļēji tāpēc, ka es biju tik ārkārtīgi nikna, ka netieku vaļā no šī jauno, skaisto, jauko svešzemnieku lāsta un nevēlējos piedzīvot vēl vienu jauku nedēļas nogali bez reāla turpinājuma. Viņš, protams, ķiķināja un teica, ka man esot jāļaujas savam liktenim, bet atzīšos, man tas viss vairs neliekas pat ne mazākajā mērā smieklīgi. Kad jaukais norvēģu puisis (kurš goda vārds izskatījās pēc tīrasiņu latvieša) man pienāca klāt un sāka runāt angļu mēlē es apjuku un pat sadusmojos - paziņoju, lai šis iet prom, jo mani ārzemju sekstūristi neinteresē, un tikai viņa mulsums un piesārtušie vaigi man lika atmaigt. |
|
|
