Par aktuālo
- Ja tu sitīsi tēti, izaugsi par tomasu pārupu (dzirdu sevi sakām bērnam, kurš dusmas par jebko, ko viņam neļauj, pauž caur kaušanos).
- Nē, neizaugšu, tāda tomasa pārupa nemaz nav!
-Ir gan, tāds liels puisis, kas sit meitenes, un viņu par to meklē policija!
- Nē, es taču izaugšu liels un būšu vijolnieks!
Izplūstu smieklos ( gribēja kļūt slavens un kļuva, re, provincē ar viņu jau bērnus baida!), bet vispār pēdējās dienās daudz par šo domāju ( ja jau pat iezogas sarunā ar sīko). Gan par to, kā nozagta bērnība, agrīns alkohola patēriņš, sačakarē būtībā jau diezgan spoža intelekta īpašnieku - tie viņa teksti ir labi tomēr. Gan par aprindām, kurās tā arī, izrādās, nekad nav beigušies deviņdesmitie, un dzert un pīpēt joprojām ir stilīgi pat pusaudžiem. Nu un vispār arī par laikmetīgās mākslas garu, ja vislabāk to paskaidrot izdodas sociopātiskiem tīņiem.
Es vispār sākumā domāju arī par upuriem un visu to, ar ko pierakstīts pilns internets. Vistrakākais, ko esmu šai sakarā redzējusi, ir, kad moderatore iemeta šo Atsaucīgo māmiņu forumā, un random sievietes sāka likt savas bildes ar zilajām acīm kā plūmītēm un dalīties stāstos par to, kā gandrīz nosistas, nogulējušas nakti bezsamaņā utml. Bet par to jau pierakstīts pilns internets. Es pati esmu vienreiz mūžā mukusi no emocionāli vardarbīgām attiecībām, tāpēc zinu, ka laikam neesmu ar pārāk izteiktu upura mentalitāti. Mani laikam vairāk nosarbina jautājums, kā neuzaudzināt varmāku, un kā neuzaudzināt upuri, protams. Man šķiet, cilvēks, kurš ir kontaktā ar sevi un savām emocijām, nekļūst ne par vienu, ne otru. Bet cik tad daudzi par sevi to vienmēr var teikt.