Ilgas. Zaļa zāle virs brūnās zemes lokās vējā. Pēdas skar mazos akmentiņus uz lauku čeļa. Es eju pie kāda  , kas sēž pie upes un mani gaida. Es nesteidzos  . Ne jau tāpēc , ka zinu  - tas cilvēks tur būs , bet gan tāpēc , ka baudu un 15 minūšu etiķete mani neskar. Tālumā dzied Līgo dziesmas un apvārsnis ir jau palicis rozā.