Jāsaka, ka ziņas par konklāvu (to kas Vatikānā, ne kino, lai gan bieži tiek pieminēti abi šie notikumi) ir diezgan labs case study.

Austrālijas kardināls ir pastāstījis, ka konklāvā ir bijis daudz vairāk lūgšanu, nekā Holivuda to ir parādījusi filmā, un vispār ir ļoti pozitīvs par savu izolācijas pieredzi. Bet vēl ziņās cirkulē spekulācijas, ka konklāva negaidītais un ātrais iznākums ir saistīts ar to, ka konklāva ēdiens nav bijs pārāk aizraujošs.

Pirmā ziņa nāk no uzticama avota, kurš gan ir konkrētās institūcijas varas pozīcijās, un domājams, ka viņam rūp baznīcas tēls. Ne tā, ka es apšaubu, ka īstais konklāvs atšķiras no Holivudas trillera, bet vai tāpēc viena pozitīvi noskaņota kardināla publiski sniegtā informācija kļūst par objektīvu notikumu reprezentāciju? Turpretī es neapšaubu, ka noplūdes par atsevišķu kardinālu sūdzībām par ēdienu ir īstas, bet vai tāpēc mēs varam skaidri novērtēt kardinālu kulināro preferenču ietekmi uz konklāva iznākumu?

Šī ir tāda īpatnēja pozīcija, kurā nevajadzētu pavilkties uz tenkām, bet ļoti bieži neoficiālas informācijas noplūdes mums priekšstatus par faktisko situāciju padara skaidrāku. Subžanrs varētu būt hot mic situācijas, kurā politiķus mēdz pieķert pasakām lietas, par kurām viena puse ļoti sašutīs, bet otra gūs apliecinājumu tam, ka politiķis tomēr domā tieši tāpat kā viņi, tikai izvairās to paust publiski.

Dienas beigās gan ir jautājums, par ko vispār ir svarīgi būt informētam? To, vai kāds politiķis publikai melo, vai to, cik precīzi Holivuda atspoguļo kardinālu saietu?