| |
[Oct. 1st, 2004|12:12 pm] |
Bailes no šosejas, no vienmuļām ielām, bailes no augstuma un no kritiena. Bailes ir slikti? – izrādās – nē. Tas nozīmē, ka vēlos dzīvot, ka vēl ir kaut kas, kā dēļ dzīvot. Pat, ja zudis pamats zem kājām, pat, ja zudušas mājas, kurās mita sirds. Izrādās, ka paliek vēl tik daudz kas, kā dēļ ir vērts neatkāpties, nepadoties un turpināt. Sīkumi, kuri summējoties veido to, ko sauc par dzīvi.
Draugi, smiekli, pieskārieni, sajūtas, emocijas, sirdspuksti, saules staru atspulgs ūdenī, sniega dimanta mirdzums, sveču gaisma, brīnums, ko sauc par bērnu, dzejoļi smiltīs, lietus lāses uz loga, apskāvieni, otra ķermeņa siltums līdzās, kaislības, baudas trīsas, karsta šokolāde, rozes “Red Berlin”, gliemežvāki jūras krastā, sapņi, klusums, gaiss pēc lietus, saulrieti un saullēkti…
“Vakar starp saullēktu un saulrietu ir pazudušas divas zelta stundas, un katrā no tām bija sešdesmit dimanta minūtes. Nekāda aizvainojuma nebūs, jo tās ir zudušas uz mūžu.”
Zudušas ir daudz vairāk stundas, un daudz, daudz vairāk minūtes, bet aizvainojuma nebūs – paldies par to, ko tās man iemācīja. |
|
|
