Man nekad nav sāpējis tik ļoti, cik tagad. Nekad es neesmu tik ļoti vīlusies Dievā, cik tagad. Šeit un tagad. Mirklis kā starp acīm ietriekta tērauda smaile. Un šajā mirklī es sapratu - sāpes nav iluzioras, sāpes nav tikai cilvēku māņu radītas - tās ir pārāk ģeniālas, pārāk pilnīgas, tās vienmēr nāk īstajā mirklī, tās nevainojami piekļaujas tiem, kurus iemīlējušas un nelaiž vaļā tieši tik ilgi, lai būtu gandrīz par daudz. Sāpes ir dievišķas. Bet, ja kaut kas vispār ir iluziors, tad tā ir ticība. Tā vienmēr tiecas ne tikai uz to, kā nav, bet arī uz to, kā nekad nav bijis. Dievs, es tevi mīlu, es tevi cienu par tavu centību. Man liekas, es pat saprotu notiekošā jēgu, un reiz, kad būšu tuvāk tev, sapratīšu vēl labāk. Bet tavi likumi ir necilvēcīgi. Kādu gan cilvēcību var prasīt no dievišķā... Vai tu atceries to, ko atceros es? Vai tu atceries pasauli, kurā nevienam netika atņemts tas, ko viņš bija patiesi un šķīsti iemīlējis? Dievs, es tevi lūdzu, ļauj man šo visu saprast un atcerēties, kad būšu tuvāk tev. Tad varbūt piepildīsies tā niecīgā iespēja, ka arī Dievs sapratīs, ko jūt cilvēks.
Mana paļaušanās tev šonakt ir sagruvusi. Un nu man šķiet, ka es labāk saprotu, kāpēc Sātans ir tas, kas viņš ir.
Ar mīlestību, ar mūžīgu mīlestību, mans Dievs...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}