Sagaidiju 11.11. pie strēlniekiem, tur dziedāja un runāja un svecītes dega un vel kaut kādi koka izstrādājumi, kuru dūmi pēctam dikti koda acīs, kas man un C likās amizanti. Beigās tika nospriests, ka tas ir speciāli, lai tautu saraudinātu. Sildijos lielveikalā, braukājos ar liftu, dzēru alu, skumu, ilgojos un skatijos TV un skatos vel tagad. 5diena. Kas visvairāk krīt uz nerviem ir tas, ka es nevaru(un negribu) nedomāt par... Jā...
/nopūta/
upd. Tik tiešām, nav pat spēka viņas vārdu skaļi izteikt, kur nu vel uzrakstīt.