Elku laikā
pieteicies kliedziens
izkliedē ielas klusumu,
izskrien caur
vārtrūmēm,
kad tev bija
mežģīņu mati
un viens pīp`s zobos
kā kara trofeja
un spļāvienu
tramplīns.
Kad sienas
greznoja
glancēti dievi
un reklāmu
aukstie smaidi,
kad acu zīmuļi
un dzelkšņi
iezīmēja
vientulības robežas.
Kliedziens
aplipis
ielido dzelzsceļa
anālā šahtā.
Un atsitas
pret betonu
kopā ar vilcienu.
Klusa avārija.
Bet es tikai stāvu
un noskatos,
birdino skumjus pelnus
uz pagātnes
stiklainiem līķiem.
Matos iesprūdusi melodija.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
