stulbi
cilvēks paliek cilvēks - grozi kā gribi
Stereophonics - dakota
Kāpēc gribas kliegt un dalīties ar pasauli?
Par labo,skaisto,mīlamo un dārgo,par sūdīgo,tizlo un nīsto?
Varētu paturēt sev un būtu miers.
Bet cilvēkam tā vajag...99,999(periodā)% vismaz
Un dažreiz traucē ,ka nav kam dot vai ir tikai viens ,kas ņem.
Bet nu lielos apmēros viens jau arī ir daudz,bet kad blakus ir tie 6 miljardi ,gribas visiem pateikt,ka man gribas ēst gulēt,vai ,ka šī dziesma mani saraudina jau kuro vakaru.
Bet tajā pat laikā nevienam - nedalīties ne ar ko.
Kāpēc man jādod savas domas un jūtas,ja tās tāpat neviens negrib?
Nu un tā es sēžu tumsā un domāju vai kāds facebookā atbildēs uz jautājumu par to ,kurš ir labākais mūzikas organizers. Un tur man ir kādi 100 draugi (pēdiņās) un domāju ,ka neatbildēs neviens - un mani itkā tas satrauc ,bet itkā pat nepārsteidz un ir nedaudz vienalga.
Tāds cietums sirdī parādījies.
Un kas tad vispār ir draugi?
Laikam tad ,kad viņi ir tad arī ir un tur nav pat jautājumi kādi un kas.
ne?
p.s.secinājums man sen tik vienkāršs - ja es cilvēkiem pakaļ neskrienu ,viņi par mani aizmirst.Tas pat nav nekas personīgs ,tikai fakts,sakritība,notikums - netīšām izelpoja.
(un es sev šodien apsolīju savest kartībā savu flikri un blogus - daudzos ,ak, daudzos)
Stereophonics - dakota
Kāpēc gribas kliegt un dalīties ar pasauli?
Par labo,skaisto,mīlamo un dārgo,par sūdīgo,tizlo un nīsto?
Varētu paturēt sev un būtu miers.
Bet cilvēkam tā vajag...99,999(periodā)% vismaz
Un dažreiz traucē ,ka nav kam dot vai ir tikai viens ,kas ņem.
Bet nu lielos apmēros viens jau arī ir daudz,bet kad blakus ir tie 6 miljardi ,gribas visiem pateikt,ka man gribas ēst gulēt,vai ,ka šī dziesma mani saraudina jau kuro vakaru.
Bet tajā pat laikā nevienam - nedalīties ne ar ko.
Kāpēc man jādod savas domas un jūtas,ja tās tāpat neviens negrib?
Nu un tā es sēžu tumsā un domāju vai kāds facebookā atbildēs uz jautājumu par to ,kurš ir labākais mūzikas organizers. Un tur man ir kādi 100 draugi (pēdiņās) un domāju ,ka neatbildēs neviens - un mani itkā tas satrauc ,bet itkā pat nepārsteidz un ir nedaudz vienalga.
Tāds cietums sirdī parādījies.
Un kas tad vispār ir draugi?
Laikam tad ,kad viņi ir tad arī ir un tur nav pat jautājumi kādi un kas.
ne?
p.s.secinājums man sen tik vienkāršs - ja es cilvēkiem pakaļ neskrienu ,viņi par mani aizmirst.Tas pat nav nekas personīgs ,tikai fakts,sakritība,notikums - netīšām izelpoja.
(un es sev šodien apsolīju savest kartībā savu flikri un blogus - daudzos ,ak, daudzos)