Izlasīju Klāva Sedlinieka rakstu https://sedlenieks.wordpress.com/2014/11/26/par-skolotajiem-un-vinu-streikiem-starp-3-vaji-un-4-gandriz-viduveji/ un sajutos nedaudz aizvainots, bet lielos vilcienos viņam ir taisnība. Skolotājs ir lohs, kas nepilda savus draudus. Mīkstais tā sacīt, kurš kā muļķis iekrīt uz veco labo "skolotājs ir diagnoze, nevis profesija" vai arī "skolotājam ir jābūt entuziastam" un tamlīdzīgiem seniliem naratīviem. Es tiešām nesaprotu, kāpēc mēs nekad neesam nopietni streikojuši? Kāpēc visi turpina iekrist uz "bērni taču nevar bez izglītības, oj, oj"? Par to algu, ko mums maksā, taču pienāktos vēl pāris brīvi mēneši. Varbūt vainīga ir arodbiedrība, kas nespēj aizstāvēt skolotāju tiesības un kurai nav mugurkaula? Vai arī tā ir uzpirkta un tas man šķiet visai ticami.
Tiešām, get real, skolotāj – tu strādā smagu darbu, tev ir atņemtas gandrīz visas tiesības, tev maksā nožēlojamu algu un sabiedrība par tevi ieņirdz. Vienu sabiedrības daļu, starp citu, veido vecāki,no kuriem dažiem liekas, ka skolotājs ir lohs, kam uzgrūst savu bērnu, kamēr paši ir darbā. Kuriem liekas, ka skolotājs ir lohs, kad ielicis sliktu atzīmi vai ierakstījis piezīmi savu mistisko iegribu dēļ. Un lai tā nebūtu abstrakta runāšana, minēšu gadījumus no nesenas pagātnes – ieliku bērniņam 6 un pēc tam man zvana mamma, kura satraukti stāsta, ka bērniņš raud un kā es tā varot, jo viņai vienmēr bijušas labas atzīmes un tagad es panākšot to, ka bērns vairs negribēs nodarboties ar mūziku. Te gan jāpiebilst, ka bērniņš tiešām ļoti talantīgs, bet bija iepriekšējais skolotājs šo un to neiemācījis. Nu un? Liela muiža, pāris viduvējas atzīmes, mācību procesā visiem tādas ir gadījušās. Starp citu, kā es vēlāk dzirdēju, šī bērna ģimene visai aktīvi proponē ideju, ka ar mūziku nevar nopelnīt un bērniņam jāstudē ķīmija. Dubultā morāle, ja. Vai arī šogad kāda pēdējās klases meitene manās stundās ir parādījusies apmēram 5 reizes katrā pusgadā (tātad bijusi skolā 2.5 nedēļas katru semestri) un tagad viņas māte cīnās ar dažādām nekorektām metodēm, lai tik meitiņu neizmet no skolas. Meitiņa vienkārši ir slinka dura. Vajadzēja izmest jau pēc pirmā pusgada, jo šī mūsu "apžēlošanās" ir atspēlējusies mums pašiem visai nepatīkamā veidā. Kāpēc kāds būtu jāžēlo? Ir pietiekami daudz profesiju, kur izglītība nav nepieciešama.
Vispār laiku pa laikam mēdzu aizdomāties, ka ideja par izglītības plašu pieejamību visiem nav pavisam pareiza. Ir pilnīgi skaidrs, kas viegli pieejamas lietas netiek uztvertas kā vērtīgas. Katram dalbajobam tagad ir vismaz bakalaura grāds no kādas Latvijas augstskolas. Kāpēc visādiem papīru no vienas kaudzītes uz otru pārlicējiem ir vajadzīga augstākā izglītība? Kāpēc izglītība mētājas uz ceļa? Iesim tālāk – piemēram tehnikums. Tur par katru audzēkni no valsts tiek maksāta papildus nauda. Varbūt labi gribēts, bet rezultāts ir mizerabls. Tā vietā, lai masveidā producētu dažādus speciālistus darba tirgum, tiek producēti potenciālie uz vecāku/sievu/vīru kakliem sēdētāji, kurus skola ir aiz rociņas vilkusi cauri klasēm, likusi 4 tad, kad bija jāliek 0 un noskatījusies, ka šie daunīši spēlējas ar telefoniem un izturās atklāti nepieklājīgi un pazemojoši pret skolotājiem. Un tāda lielos vilcienos arī ir mūsu Latvija – augstus amatus ieņem dīvaini dalbajobi, kuri stāsta par preambulām un tikumības (cenzūras) ieviešanu skolās. Ha, interesanti, arguments, ka skolai nāk nauda – mana alga gan no tā nemainās, kālabad man iespringt? Lai direktore var turpināt ar džipu braukāt? Lai man jau kuro gadu nebūtu sava darba datora?
Aizvien vairāk sāku saprast tos skolotājus, kas klaji bezkaunīgi basto darbu, izliek sekmīgas atzīmes un lieki neiespringst par dažādām abstraktām atbildības kategorijām.
Kāpēc es strādāju par skolotāju? Galvenokārt tāpēc, ka šis darbs man ļauj komponēt. Tas dod daudz brīva laika (starp citu, tā ir fikcija – vēl janvārī mēs iesaistījāmies "akcijā", kad bija jāuzskaita ārpus klases nostrādātās stundas (mācību materiālu gatavošana u.t.t..) – iztērētā laika daudzums bija vienkārši šokējošs un ja to izdala uz saņemto algu, baidos, ka pat miņimalka nesanāk), brīvas vasaras un galvenais – tas nav pretīgais 8-17, 5 dienas nedēļā. Citādi gan savas laika un veselības izniekošana.
Un vēl kāda lieta, kura mani nodarbina. Būt par komponistu ir dabas anomālija. Tas ir neliels cilvēku procents, kas nodarbojas ar pārējiem nevajadzīgām lietām. Komponists ir tāda pati minoritāte kā geji un tajā brīdī, kad mums ir jādara kaut kas cits bez komponēšanas, tiek pārkāptas mūsu tiesības uz laimīgu dzīvi. Jautājums, kā izdzīvot, darot vienīgo darbu, kas patīk un padodas – komponēšanu? Daļēji uz to var atbildēt tā: Arī turpmāk šīs izgāztuves iemītnieki turpinās saņemt blāķus ar vājas kvalitātes muzonu, kas uzcepts pēdējā vakarā, jo pārfrāzējot tautas parunu – kāda alga, tāds darbs.