Pārliec skumjas pār celi un noper,
Karstai kvēlspuldzei piedur ar pirkstu,


Atklāju vakar vasaru. Kad karstajās naktīs nespēju iemigt, stāvu pie atvērta loga, līdz vienkārši piekūstu un atslēdzos. Kailas pēdas un reizē siltajiem un vēsajiem dēļiem. Debesīs par brīnumu šonakt zvaigznes, bet bez brillēm tās lāga nedzirdu. Viena mirgo. Savus greizos ratus nevaru atrast, bet pie kaimiņmājas piestāj citi rati un kāds steidzīgiem soļiem ieiet mājā. Meitene īsā pusmētelītī aizklapina pa ielu. Nesaprotu kāds nemiers viņus dīda pusē divos naktī kur doties. Vai tas pats, kurš neļauj man aizmigt? Salst, bet vēsāk tādēļ nekļūst, rokās iemetās drebulis, bet vairāk gan no sasprindzinājuma, ko rada neērtā poza, kādā esmu izliekusies laukā. Kad aizveru ciet logu, istaba ir pilna ar zilganu miglu, palagi vēl tur manu siltumu, un atradusi uz labā augšstilba vēsu apli, piespiežu to kreisā augštilba siltajai mugurai un iesmejos.
Iesmejos. Atklāju sakritību. Aizgājušo nakt sapņoju, ka ieskatos acīs kādam puisim, kurš ar pusdienpaplāti vēlas apsēsties pie mana galda, un saku viņam: "Man tā šķiet, ka esam kaut kur agrāk redzējušies, vai ne?". Saku un skaidri jūtu, ka neesam gan, tikai kaut kas man viņā liekas pazīstams. Dienā, kāds nekad nedzirdēts puiškāns mani ielūdza draudos. Nobāru viņu, ka vispirms jau tā kā vajadzētu iepazīties, bet viņš atbildēja: "Tu man šķieti kaut kur redzēta."
Atklāju, ka ir tik patīkami atklāt. Un iesmējos. Atklājums vienmēr nāk līdz ar smiekliem. Īsiem, spēcīgiem, drošiem smiegkliem. Tādiem, kas izšaujās no mutes un pielīp pie pretējās sienas. Atklājuma smiekli. he

Batun sīpoli. Sēj no aprīļa līdz jūlijam, vai arī septembrī, atklātā laukā 25-30 cm attālās rindās 5 cm sēklu no sēklas.

Mūzika: Scandaliz Vandalistz/ Old English Sheepdog